Nu, vai nav forši, ka Norvēģu valodas pasniedzēja Elizabete ierodas uz nodarbību, tērpusies norvēģu tautas tērpā, kas atbilst visām Telemarkas apgabala prasībām, lai to mums nodemonstrētu klātienē?
:)
trešdiena, 2011. gada 26. oktobris
Norvēģu tautas tērps
Labvakar!
Nu, vai nav forši, ka Norvēģu valodas pasniedzēja Elizabete ierodas uz nodarbību, tērpusies norvēģu tautas tērpā, kas atbilst visām Telemarkas apgabala prasībām, lai to mums nodemonstrētu klātienē?
Šeit viņa starpbrīdī sarunājas ar Kutanu par Santa Klausa, šajā gadījumā Svētā Nikolasa dzimteni, kura, Kutans saka, esot Turcija. Bet, atgriežoties pie tautas tērpa, tas ir Elizabetes mātes darināts un, ja kāds šādu roku darbu gribētu iegādāties veikalā, tas ar visiem izskaistinājumiem maksātu apmēram 60 000 norvēģu kronas. Elizabete ar šo tērpu apmeklē kāzu pasākumus, dažas ballītes jeb parties, kā viņa teica, un darītu to arī Ziemassvētkos, kā daži to dara, ja vien nebūtu tik daudz jānoņemas ar ēdieniem un bērniem. Apmeklēt šādi šos pasākumus tā tas sanākot lētāk nekā visu laiku pirkt dārgas kleitas, Elizabete stāstīja.
:)
Nu, vai nav forši, ka Norvēģu valodas pasniedzēja Elizabete ierodas uz nodarbību, tērpusies norvēģu tautas tērpā, kas atbilst visām Telemarkas apgabala prasībām, lai to mums nodemonstrētu klātienē?
:)
sestdiena, 2011. gada 22. oktobris
Divdesmit trešais oktobris
Sveicināti!
Stāstīšu par visu ko juku jukām. Šodien bija Jana dzimšanas diena, uz kuru bija ieradušies vesels lērums cilvēku no dažādām valstīm. Un te nu es satiku jau otro latvieti. Artūrs, tā viņu saca. Puisis runā angliski, norvēģiski, latviski, krieviski, poliski un vāciski, ja nemānījās. Jau piecus gadus dzīvo Oslo un nav vēl bijis mājās uz Latviju. Tāpēc, sarunājoties ar mani, viņš pamanījās aizmirst vairākus vārdus latviski, kā piemēram, lietus, varavīksne, patēvs. Ik pa brīdim, latviski runājot, tika iestarpināti sīkie krievu lamu vārdiņi. Vispār viņam vienkāršāk ar mani bija runāt angliski, un viņš visai bieži pārslēdzās uz šo valodu. Savā darbā Oslo, kur viņš strādā ar datoriem saistītas lietas, viņš dzenot luni. Uz Latviju negribot, tur neesot ko darīt, garlaicīgi. Te gan labi.
Man sāk šķist, ka francūži ir dzimuši, lai būtu vienmēr kopā ar citiem francūžiem. Viņi ir nešķiramā tauta ar tendenci vienmēr atrast vietu un iemeslu sanākt kopā. Viņi ir ļoti interesanti un ļoti savādāki. Lekcijās viņi ļoti nogurst, ātri sāk kļūt izklaidīgi un ātrāk grib atpūsties un atkal sanākt kopā, lai papļāpātu. Viņi ir kopumā draudzīgi un pārliecināti par sevi. Draudzīgi gan nav visi, ir atsevišķi francūži, kas, teiksim tā, atsakās runāt angliski, līdz ar to viņi komunicē tikai ar savējiem. Daži no viņiem jau sāk mani manāmi kaitināt tieši šī iemesla dēļ. Jā. Izņemot tos, kas ir apmaiņas studenti uz pusgadu vai gadu, te ir ne tikai norvēģi, bet dažādu citu tautību pārstāvji, kas atšķirībā no mums prot norvēģu valodu. Jā, te ir vairāki poļi, kas ir diezgan naski uz vodkas dzeršanu. Un pa vienam pārstāvim no dažādām citām valstīm. Mūsu skola ir diezgan maza, taču pietiekami raiba, lai to varētu pamanīt.
Par lekcijām. Man sāk šķist, ka pasniedzēji, uzdodot studentiem grupu darbus, cenšās samazināt sev paredzēto lasāmvielas apjomu. Praktiski visi darbi ir grupu darbi. Jā, mums mājās arī tādi ir, taču te individiālo darbu praktiski nav. Un šeit strādāt grupās ir savādāk. Jo raibāks tautību sastāvs, jo dažādāka izpratne par to, kā grupu darbu veikt, kā to izdarīt, kā organizēt pienākumus utt. Prezentāciju brīžos interpretācijas par vienu uzdevumu ir tik dažādas! Mana izpratne par grupu darbiem ir nedaudz mainījusies, nu man šķiet, ka strādāt individuāli ir daudzkārt vienkāršāk. Taču Latvijā par to īsti nebiju aizdomājusies. Jā, jo grupu darbu taču var veikt dažādi - vai nu visiem kopā radot ko jaunu - tiešām, visiem kopā diskusiju/strīdu ceļā. Vai arī sadalīt pienākumus grupas locekļiem un praktiski darīt mazu individuālu darbu, ko pēc tam saliek vienā lielajā darbā.
Pasniedzēji ir tik ļoti dažādi, nupat mums lekcijas pasniedza lektors no Teksasas. Brīnišķīga angļu valoda, brīnišķīgs informācijas pasniegšanas veids visvienkāršākajā manierē, kāda vien iedomājama, "garlaicīgo" informāciju slaidā pārvēršot par piemēru pilnu iztulkotu stāstījumu mums. Pasniedzēji ir ļoti brīvi un atvērti, viņi nevalkā uzvalkus savās lekcijās, iespējams arī apsēdīsies uz galda, ja tā būs ērtāk vai arī studentu prezentācijas laikā iekodīs savu sendviču, sēžot klases pēdējos solos. Vairums priekšmetu ir balstīti uz mārketingu, uz to, kā piesaistīt klientu savam radītajam produktam, uz.. jā, uz tādām lietām. Pieredzes ekonomija, piemēram, māca to, ka tas, ko mūsdienās cilvēks var nopirkt, nu jau ir kas vairāk kā izejviela, prece vai pakalpojums - tā ir pieredze. Sapnis. Atmiņas. Teātris. Ļoti netverami, ļoti radoši. Jā. Taču studijas nu man jau.. šķiet, jau iet uz otru galu. Lēnām tuvojas eksāmenu datumi. Un vispār jau laiks ātri iet. Bet kad tad tas tā nav bijis.
Stāstīšu par visu ko juku jukām. Šodien bija Jana dzimšanas diena, uz kuru bija ieradušies vesels lērums cilvēku no dažādām valstīm. Un te nu es satiku jau otro latvieti. Artūrs, tā viņu saca. Puisis runā angliski, norvēģiski, latviski, krieviski, poliski un vāciski, ja nemānījās. Jau piecus gadus dzīvo Oslo un nav vēl bijis mājās uz Latviju. Tāpēc, sarunājoties ar mani, viņš pamanījās aizmirst vairākus vārdus latviski, kā piemēram, lietus, varavīksne, patēvs. Ik pa brīdim, latviski runājot, tika iestarpināti sīkie krievu lamu vārdiņi. Vispār viņam vienkāršāk ar mani bija runāt angliski, un viņš visai bieži pārslēdzās uz šo valodu. Savā darbā Oslo, kur viņš strādā ar datoriem saistītas lietas, viņš dzenot luni. Uz Latviju negribot, tur neesot ko darīt, garlaicīgi. Te gan labi.
Man sāk šķist, ka francūži ir dzimuši, lai būtu vienmēr kopā ar citiem francūžiem. Viņi ir nešķiramā tauta ar tendenci vienmēr atrast vietu un iemeslu sanākt kopā. Viņi ir ļoti interesanti un ļoti savādāki. Lekcijās viņi ļoti nogurst, ātri sāk kļūt izklaidīgi un ātrāk grib atpūsties un atkal sanākt kopā, lai papļāpātu. Viņi ir kopumā draudzīgi un pārliecināti par sevi. Draudzīgi gan nav visi, ir atsevišķi francūži, kas, teiksim tā, atsakās runāt angliski, līdz ar to viņi komunicē tikai ar savējiem. Daži no viņiem jau sāk mani manāmi kaitināt tieši šī iemesla dēļ. Jā. Izņemot tos, kas ir apmaiņas studenti uz pusgadu vai gadu, te ir ne tikai norvēģi, bet dažādu citu tautību pārstāvji, kas atšķirībā no mums prot norvēģu valodu. Jā, te ir vairāki poļi, kas ir diezgan naski uz vodkas dzeršanu. Un pa vienam pārstāvim no dažādām citām valstīm. Mūsu skola ir diezgan maza, taču pietiekami raiba, lai to varētu pamanīt.
Par lekcijām. Man sāk šķist, ka pasniedzēji, uzdodot studentiem grupu darbus, cenšās samazināt sev paredzēto lasāmvielas apjomu. Praktiski visi darbi ir grupu darbi. Jā, mums mājās arī tādi ir, taču te individiālo darbu praktiski nav. Un šeit strādāt grupās ir savādāk. Jo raibāks tautību sastāvs, jo dažādāka izpratne par to, kā grupu darbu veikt, kā to izdarīt, kā organizēt pienākumus utt. Prezentāciju brīžos interpretācijas par vienu uzdevumu ir tik dažādas! Mana izpratne par grupu darbiem ir nedaudz mainījusies, nu man šķiet, ka strādāt individuāli ir daudzkārt vienkāršāk. Taču Latvijā par to īsti nebiju aizdomājusies. Jā, jo grupu darbu taču var veikt dažādi - vai nu visiem kopā radot ko jaunu - tiešām, visiem kopā diskusiju/strīdu ceļā. Vai arī sadalīt pienākumus grupas locekļiem un praktiski darīt mazu individuālu darbu, ko pēc tam saliek vienā lielajā darbā.
Pasniedzēji ir tik ļoti dažādi, nupat mums lekcijas pasniedza lektors no Teksasas. Brīnišķīga angļu valoda, brīnišķīgs informācijas pasniegšanas veids visvienkāršākajā manierē, kāda vien iedomājama, "garlaicīgo" informāciju slaidā pārvēršot par piemēru pilnu iztulkotu stāstījumu mums. Pasniedzēji ir ļoti brīvi un atvērti, viņi nevalkā uzvalkus savās lekcijās, iespējams arī apsēdīsies uz galda, ja tā būs ērtāk vai arī studentu prezentācijas laikā iekodīs savu sendviču, sēžot klases pēdējos solos. Vairums priekšmetu ir balstīti uz mārketingu, uz to, kā piesaistīt klientu savam radītajam produktam, uz.. jā, uz tādām lietām. Pieredzes ekonomija, piemēram, māca to, ka tas, ko mūsdienās cilvēks var nopirkt, nu jau ir kas vairāk kā izejviela, prece vai pakalpojums - tā ir pieredze. Sapnis. Atmiņas. Teātris. Ļoti netverami, ļoti radoši. Jā. Taču studijas nu man jau.. šķiet, jau iet uz otru galu. Lēnām tuvojas eksāmenu datumi. Un vispār jau laiks ātri iet. Bet kad tad tas tā nav bijis.
pirmdiena, 2011. gada 17. oktobris
Norēģija - atpūtas vieta. Norvēģija - darba vieta. Norvēģija - mājas.
Šodien, skatoties kārtējās ziņas, ziņkāres pēc pasērfoju mazliet vairāk pa LTV mājaslapu un atradu šo video:
http://ltvzinas.lv/?n=documental&id=5
Ļoti pazīstami stāsti, un pašā saknē tiešām.. bēdīgi, tas laikam būs īstais vārds. Tik daudzi cilvēki aizbrauc. Pazīstami cilvēki aizbrauc. Uz Norvēģiju vai vēl kādu citu valsti, tam nav nozīmes. Jā, viens ir aizbraukt, bet otrs ir atbraukt atpakaļ. Nē, gribēt vai negribēt braukt atpakaļ, tā būtu jāsaka. Nezinu, tik daudz par to visu presē jau runāts. Bet tā ir katra paša izvēle, tas nu ir skaidrs.
http://ltvzinas.lv/?n=documental&id=5
Ļoti pazīstami stāsti, un pašā saknē tiešām.. bēdīgi, tas laikam būs īstais vārds. Tik daudzi cilvēki aizbrauc. Pazīstami cilvēki aizbrauc. Uz Norvēģiju vai vēl kādu citu valsti, tam nav nozīmes. Jā, viens ir aizbraukt, bet otrs ir atbraukt atpakaļ. Nē, gribēt vai negribēt braukt atpakaļ, tā būtu jāsaka. Nezinu, tik daudz par to visu presē jau runāts. Bet tā ir katra paša izvēle, tas nu ir skaidrs.
piektdiena, 2011. gada 7. oktobris
Mazliet par mājām
Es nekad nebūtu domājusi, ka.. mana valsts man ir tik mīļa. Esmu šobrīd daudz sadomājusies par Latviju. Un man ir mīļš pilnīgi viss, kas tajā ir. Arī visas nebūtības un viss viss, ko vien var iedomāties. Interesanti, jo kādreiz (tiešām kādreiz) tik ļoti ļoti tiecos atrast dažnedažādākos veidus, kā kaut kur varētu aizbraukt. Jebkur. Tikai ārpus Latvijas. Kaut uz brīdi, kaut nedaudz. Bet ārpus Latvijas. Izskatās, ka kaut kas mainījies. Laikam palieku vecāka. Esmu šeit, Norvēģijā, nu jau divus mēnešus, un es ļoti saprotu, ka vienmēr dzīvošu Latvijā. Vismaz es vienmēr gribētu tur būt, un grūti tagad atrast pamatīgu iemeslu, lai tā nebūtu. Varbūt tas tāpēc, ka es zinu, kur tieši gribētu būt un ko varbūt darīt. Nedaudz muļķīgi, tāds parasts sprīdīša stāsts jau šis vien ir, nekādu Ameriku neesmu atklājusi. Bet šādā situācijā nedaudz vienkāršāk saprast tos, kas ārvalstīs pelna lielo naudiņu. Vecais labais vielas nezūdamības likums arī šeit noteikti ir pielicis savu roku - tie, kas nav Latvijā, sapelna lielo naudu, jā, taču viņi nav Latvijā. Ļoti vienkārši. Man ir nauda, es gribu nopirkt rupjmaizi un Mājas čipsus, bet es nevaru to izdarīt, jo neesmu Latvijā! Man ir brīvs vakars, es gribu aiziet uz zaļumballi, paskatīties, kā citi danco un pašam mesties valsī, bet es neesmu Latvijā, te tā nedara, te jāiet uz klubu! Es gribu pērkonu ar vēju, bet te tāda nav, te ir tikai ilgstošs mierīgs lietus! Šie visi ir tikai piemēri, tas neattiecas uz Norvēģiju.
Es nebūt negribu teikt, ka man te nepatīk vai ir garlaicīgi, nē, tieši otrādi, es ļoti priecājos, ka esmu te nonākusi. Taču dažkārt tā labi padomājot, es vienmēr nonāku pie šī secinājuma. Šodien sazvanījos ar Mārtiņu, kas nu jau gandrīz četrus gadus dzīvo Anglijā un tagad kārto autovadītāja apliecību un brauc pa "nepareizo" ceļa pusi. Viņš negrib atgriezties Latvijā. Ja nu vienīgi apciemot draugus un ģimeni, bet tikai tāpēc. Arī tā ir. Bet es tā negribu. Es gribu būt mājās un iekāpt autobusā, kas 300 km ar visu Rīgas caurbraukšanu aizvizinās mani uz mājām apmēram sešās stundās. Un tad braukt atpakaļ, un tad pēc kāda laika atkal tā utt. :)
Honefosā ir rudens. Ļoti skaists un silts rudens, vismaz pēdējās dienas. Kādā rītā, kad gāju laukā, to arī pilnībā apjautu, jo šķita, ka pa vienu nakti lapas nolēmušas nobirt salīdzinoši lielā daudzumā, un visapkārt viss ir dzeltens un čaukstošs. Šodien bija nedaudz vējains, un mati man gāja pa gaisu, zem kājām čaboņa un bērzu krikumiņu pilns gaiss un mani mati arī. Viss ir krāsains, un es gaidu, kad uznāks aukstums. Vakarnakt jau bija tāds vēsāks, tas laikam vēja dēļ. Franču puikas nolēma iekurināt grilu. Un neko necept. :) Un dziedāt franču dziesmas. Abi Robini rāva vaļā visu, ko vien spēja iedomāties. Džūlija teica, ka viņu nedaudz biedē ziema. Florence atzina, ka cepure ir laba lieta, pat ja tajā izskatās muļķīgi, un nē, Francijā cepuri īsti nenēsās gan. Norvēģu puikas teica, ka aukstākais mēnesis varētu būt februāris. Tie, kas paliek šeit uz diviem semestriem, spēj tik dievoties, cik gara te ir ziema.
Šī nedēļa mums ir brīva, aizmirsu jums izstāstīt. Tāpēc vairāki no studentiem dodas uz mājām. Nu es šoreiz atturējos no šīs iespējas, naudiņa sāk iet uz beigām arīdzan, turklāt es jau (jau) paspēju pabūt mājās pirms šī brīvlaika. Eva aizbrauca uz Čehiju pie savas suņu meitenes Nutinkas (atvasinājums no čehu Nutellas) un solījās vest uz šejieni "vislabāko alu pasaulē - čehu alu". Roksanna arī aizbrauca uz Franciju, Deivids arī, viņš raksta, ka Tulūzā esot 28 grādi. Pērējie franču cilvēki tik saka, nerunājiet par to. :) Pie Florences šajā nedēļas nogalē viesojas vecāki. Arī Ondine devās uz Franciju. Reičela un karolīna devās stopēšanas tūrē, un dzirdēts, ka viņas pabijušas jau Stavangerā un Bergenā.
Mēs ar Džūliju un Marionu kopā ar Lindu, norvēģu meiteni no Trondheimas, kas šeit mācas pedagoģiju, dosimies rīt uz Bærum. Tur notiks daiļslidošanas čempionāts, kurā piedalīsies arī viņas māsa un citi Lindas audzēkņi, jo viņa ir daiļslidošanas trenere. Tā neko, vai ne? :) Es ļoti priecājos, mājnieki jau zina, ka es taču vienmēr šad tad paskatos tos Lambielus un Pļuščenko un Karolīnas Kostneres, man patīk. Starpcitu, Mariona ilgi nesaprata, ka skatīsim tieši daiļslidošanu, jo figure skating taču varētu būt arī skeitbords, kuru veic graciozi figurējot. :) Kad neskaidrība pēc pāris dienām tika noskaidrota, Mariona aiz laimes dancoja, teikdama, ka daiļslidošana un zirgu sports, tas, kur lec pāri šķēršļiem, ir vienīgais, ko viņa vienmēr skatās. Nu brīnišķīgi!
Šovakar mēs spēlējam kārtis, pēc 40 minūtēm. Tas nu ir tas, ar ko pēdējā laikā nodarbojamies. Un spēle Set, kurā es esmu tik briesmīgi slikta, bet kas mani tā aizrauj, ka bail. :)
Kutan no Turcijas Lindas apartamentos:
Man gribās uz skolu. Reizēm uz turieni arī aizstaigāju, bet tikai reizēm. Šodien izvārīju zupu, tīri garšīgi, bet par daudz burkānu.
Netālu no Honefosas:
Šodienai pietiks. Bučas! Bučas Cepļiem, Valmierai un Kolkai!
Es nebūt negribu teikt, ka man te nepatīk vai ir garlaicīgi, nē, tieši otrādi, es ļoti priecājos, ka esmu te nonākusi. Taču dažkārt tā labi padomājot, es vienmēr nonāku pie šī secinājuma. Šodien sazvanījos ar Mārtiņu, kas nu jau gandrīz četrus gadus dzīvo Anglijā un tagad kārto autovadītāja apliecību un brauc pa "nepareizo" ceļa pusi. Viņš negrib atgriezties Latvijā. Ja nu vienīgi apciemot draugus un ģimeni, bet tikai tāpēc. Arī tā ir. Bet es tā negribu. Es gribu būt mājās un iekāpt autobusā, kas 300 km ar visu Rīgas caurbraukšanu aizvizinās mani uz mājām apmēram sešās stundās. Un tad braukt atpakaļ, un tad pēc kāda laika atkal tā utt. :)
Honefosā ir rudens. Ļoti skaists un silts rudens, vismaz pēdējās dienas. Kādā rītā, kad gāju laukā, to arī pilnībā apjautu, jo šķita, ka pa vienu nakti lapas nolēmušas nobirt salīdzinoši lielā daudzumā, un visapkārt viss ir dzeltens un čaukstošs. Šodien bija nedaudz vējains, un mati man gāja pa gaisu, zem kājām čaboņa un bērzu krikumiņu pilns gaiss un mani mati arī. Viss ir krāsains, un es gaidu, kad uznāks aukstums. Vakarnakt jau bija tāds vēsāks, tas laikam vēja dēļ. Franču puikas nolēma iekurināt grilu. Un neko necept. :) Un dziedāt franču dziesmas. Abi Robini rāva vaļā visu, ko vien spēja iedomāties. Džūlija teica, ka viņu nedaudz biedē ziema. Florence atzina, ka cepure ir laba lieta, pat ja tajā izskatās muļķīgi, un nē, Francijā cepuri īsti nenēsās gan. Norvēģu puikas teica, ka aukstākais mēnesis varētu būt februāris. Tie, kas paliek šeit uz diviem semestriem, spēj tik dievoties, cik gara te ir ziema.
Šī nedēļa mums ir brīva, aizmirsu jums izstāstīt. Tāpēc vairāki no studentiem dodas uz mājām. Nu es šoreiz atturējos no šīs iespējas, naudiņa sāk iet uz beigām arīdzan, turklāt es jau (jau) paspēju pabūt mājās pirms šī brīvlaika. Eva aizbrauca uz Čehiju pie savas suņu meitenes Nutinkas (atvasinājums no čehu Nutellas) un solījās vest uz šejieni "vislabāko alu pasaulē - čehu alu". Roksanna arī aizbrauca uz Franciju, Deivids arī, viņš raksta, ka Tulūzā esot 28 grādi. Pērējie franču cilvēki tik saka, nerunājiet par to. :) Pie Florences šajā nedēļas nogalē viesojas vecāki. Arī Ondine devās uz Franciju. Reičela un karolīna devās stopēšanas tūrē, un dzirdēts, ka viņas pabijušas jau Stavangerā un Bergenā.
Mēs ar Džūliju un Marionu kopā ar Lindu, norvēģu meiteni no Trondheimas, kas šeit mācas pedagoģiju, dosimies rīt uz Bærum. Tur notiks daiļslidošanas čempionāts, kurā piedalīsies arī viņas māsa un citi Lindas audzēkņi, jo viņa ir daiļslidošanas trenere. Tā neko, vai ne? :) Es ļoti priecājos, mājnieki jau zina, ka es taču vienmēr šad tad paskatos tos Lambielus un Pļuščenko un Karolīnas Kostneres, man patīk. Starpcitu, Mariona ilgi nesaprata, ka skatīsim tieši daiļslidošanu, jo figure skating taču varētu būt arī skeitbords, kuru veic graciozi figurējot. :) Kad neskaidrība pēc pāris dienām tika noskaidrota, Mariona aiz laimes dancoja, teikdama, ka daiļslidošana un zirgu sports, tas, kur lec pāri šķēršļiem, ir vienīgais, ko viņa vienmēr skatās. Nu brīnišķīgi!
Šovakar mēs spēlējam kārtis, pēc 40 minūtēm. Tas nu ir tas, ar ko pēdējā laikā nodarbojamies. Un spēle Set, kurā es esmu tik briesmīgi slikta, bet kas mani tā aizrauj, ka bail. :)
Kutan no Turcijas Lindas apartamentos:
Man gribās uz skolu. Reizēm uz turieni arī aizstaigāju, bet tikai reizēm. Šodien izvārīju zupu, tīri garšīgi, bet par daudz burkānu.
Netālu no Honefosas:
Šodienai pietiks. Bučas! Bučas Cepļiem, Valmierai un Kolkai!
svētdiena, 2011. gada 2. oktobris
Trīs dienas Beitostolenā
Nu labvakar!
Ir svētdienas diena, nu jau patiesībā vakars, un sirdsapziņa man jau kādu laiku teica, ka jāuzraksta. Nu labi, būsim atsaucīgi un klausīsim savu veco draudzeni. :D Man tāds jestrs noskaņojums, domāju, ka tas tāpēc, ka klausos Latvijas Radio 2. Madara noteikti teiktu: "Vot, to es saprotu, vecie labie šlāgeri!" Hehe! Joka pēc kādreiz taču jāpaklausās. Nāk prātā visādas retās Kolkas balles. Tikko Fredis dziedāja kaut ko par divsimt piecdesmit, nu labais!
Jā, bet ziniet, kāds laiciņš ir pagājis, un, kā jau iepriekš minēju, biju Mugnetind kalna virsotnē un visādus citādus priekus baudīju. Kaut vai to, ka trīs dienas man un pārējiem gatavoja ēst. Jā, Anne-Kari, atbildīgā par apmaiņas studentiem, kopā ar savu vīru Karlstenu mūs pavadīja visas šīs trīs dienas Beitostolenā, un viņa ar savu vīru gādāja par maltītēm, vadīja mūs kalnos un visādi citādi bija bosi. Anne - Kari, kas pagriezusi muguru, spāņu meitene Alcora un brīnišķīgās sejas izteiksmes īpašniece latviešu meitene Lāsma mūsu mītnes mājiņas virtuvē:
Ar sabiedrisko transportu, kas mums bija noorganizēts par brīvu abos virzienos, nonācām Beitostolenā, kur devāmies uz savu cabin - tūristu mājiņu, kas parasti atrodas kalnos. Te arī nakšņojām. Šajā apkārtē lielākā daļa mājiņas paredzētas tūristiem, un visām tām uz jumta ir pļava (mūsējai gan nezin, kāpēc uz jumta bija kupris)!
Mēs, pirmā grupa, bijām 14 cilvēki, kas vienmēr kopīgi sapulcējās ēdamistabā baudīt tiešām norvēģiskus ēdienus. Maltītes skats ar galdu, pie kura kopumā sēž 14 cilvēki, bet tas palicis aizkadrā:
Brokastis man tiešām ir pa prātam - maize ar šķiņķīti, sieru, vārītas olas, aknu pastēte, brūnais siers, gurķi, tomāti, paprika, norvēģu versija Nutellai - Nugati, ievārījumi, tēja, sula, piens.. un varbūt vēl kas. No visa šī kaut ko apēd, un vēders priecīgs. Manā grupā bija trīs spāņi, un visi pārējie bija francūži. Un francūži brokastis ēd saldas. Ievārījumi un Nugatti vienmēr pazuda naskos tempos. Pusdieniņas un vakariņas savukārt līdzīgas mūsējām. Kartupeļi cieņā, arī gaļa, zivis, arī skābais krējums zināma lieta.. Un vakariņās vienmēr arī saldais. Bija gan ābolkūka ar saldējumu, gan auglīši ar saldējumu, ņam ņam. Un te paldies jāsaka mūsu skolas labajiem draugiem kaut kādai bankai, kas par visu šo joku dod naudiņu. Lai dzīvo Honefosas banka un Anne-Kari! :)
Pirmajā dienā lija lietus un bija migla. Patiesībā, ierodoties Beitostolenā, nebija apjaušams, ka mums apkārt varētu būt kāds kalns. Pēcāk, dodoties apgaitā pa apkārtni, lietus sāka mitēties un migla sāka izklīst. Un atkal, kā toreiz pirms pāris gadiem, man atkal garām pagāja mākonis!!! Tas ir tā - tu cilvēks stāvi, un acu priekšā vienkārši kustās mākonis, un nevis virs galvas, bet tepat blakus. :) Un aiz tā mākoņa redz, izrādās, ka viegli sniegoti kalni. Mmmmm! Šis bija tas mākonis, kas man pagāja garām, ja nemaldos, - tas pa kreisi:
Lai gan ko no šīs supertelefona kameras vispār var saprast :)
Mēs ar Gilen vēlāk, kad jau sāka spīdēt saulīte, devāmies tik augšā, un nenoturējāmies neuzkāpt uz viena no šiem jumtiem. Nekad šādu lietu neatkārtojiet, Norvēģijā esot!
Haha!
Vakaros mēs nodevāmies.. izklaidei. Mūsu mājiņa vispār tīri tā neko - burbuļvanna, sauna, kamīns, apsildāmas grīdas.. Smaidu. Mēs gan baudījām tikai kamīnu. Tikai daži franču puikas nākamajā dienā izbaudīja burbuļvannas priekus apvienojumā ar vannas putām, un rezultātā putas bija pa visu to mazo telpiņu. Jā, vakaros mēs spēlējām lapiņspēli. Uz lapiņas uzraksta jebkādu slavenību, zināmu cilvēku, dzīvu vai mirušu, filmu varoni, multenes varoni, jebko, ko var uzminēt un lapiņu uzlīmē uz pieres blakusesošajam. Rindas kārtībā katrs uzdod jautājumus par to, kas viņam uzlīmēts uz pieres ar iespējamo atbildi "jā" vai "nē". Spēles gaitā jāuzmin, kas esi. Nu lūk, franču cilvēki, saprotams, domā, ka visi pārējie zina, kas ir "titi", "yoda" un "tintin". :D Nu jautri vispār.
Man šeit būtu divkārt vienkāršāk iemācīties franču valodu nekā norvēģu valodu. Francūži nekautrējas runāties tikai savā valodā arī pie kopīgā galda, kad spāņi, latvieši un norvēģu bosi klusē, jo pirmkārt, francūži mīl komunicēt skaļi, un dažkārt jācenšas viņus nedaudz pārkliegt, un otrkārt, franciskā saruna vedas tik ļoti franciski un aizrautīgi, ka tīri vai kaunīgi to pārtraukt. Mana Gilen gan ir strikta, un ar pārējiem francūžiem sarunājas tikai angliski. Arī Mariona vienmēr atgādina "We must speak Engliiiish guys!" Jā, kādu brīdi vedas sarunas angliski, taču tad kāds neiztur un sāk francuzēt, un masu franciskums ir sācies. Jā, savukārt norvēģi lielākajā daļā gadījumu vienmēr runās cits ar citu angliski, ja kompānijā ir kāds ārzemnieks, pat, ja saruna nenorit ar viņu. Un šajā gadījumā gan es gribētu, lai ir otrādāk, un norvēģi runātu norvēģiski.
Otrajā dienā seko kāpiens Mugnetindā. Mmm, kā es to gaidīju! Jā, laiks patīkams, nelīst, tikai vējš, vējš. Vējaināks, nekā Anne-Kari ar savu vīru cerēja. Taču labi tāpat. Bruņojos ar Zenītu, cimdiem, šalli, biezākām drēbēm un saviem bliežamajiem apaviem, šokolokolādi un ūdeni, ko nedzēru, un aidā labējā baltajā virsotnē:
Kāpiens augšup ir apmēram 600 m. Sākotnējais kāpiens līdz pusceļam ir patīkams un jauks, ceļš neved stāvus augšup, pa ceļam skatāma kalnu upe/strauts/ūdenskritums - kā gan to nosaukt?, ezeri, mellenes un brūklenes. Vienā brīdī sāk viegli snigt. :)
Pusceļā spāņu meitenes jūtās pārāk nogurušas, dažas franču meitenes kopā ar Annes-Kari vīru un viņu suni Kosmos dodas atpakaļ. Mazliet vairāk kā puse turpina. Un tad sākas vējš, traks vējš, kāpiens augšup un sniegs. Vienā brīdī nonākam kalna aizvēja pusē. Bet tīri auksts. Pa ceļam šokolāde. Jā, visu laiku mēs sekojam baltām V veida zīmēm uz akmeņiem, kas sakrauti augstākā kaudzē. Neticība, ka netiksim kalnā, ir pietiekoši liela. Taču vienā bridī pēc šāda stāvāka kāpiena saproti, ka viirsotne tomēr tuvojas gan. Puse no atlikušās komandas sāk pagurt. Vēl jātiek tur augšā. Bet no lejas skatoties augšā, šķiet dikti augstu. Puse no atlikušās komandas paliek mazliet lejāk. Otra puse kāpj augšā, un vienā brīdī vairs nevar ieraudzīt baltos V burtus. Izrādās, ka esam augšā! Ai ai ai ai ai ai, cik brīnišķīgi! Esam augšā! Žēl pārējo četru, jo līdz augšai tiešām daudz vairs nebija palicis, mēs pat viņus vēl redzam. Paliekam tikai 5 minūtes, jo auksti. Bet mēs seši to paveicām!
Beitostolena ir forša. Kad no rīta gājām doties šajā kāpienā, gaiss tik svaigs, vējš jūtams, vēsi un jauki, kalni, spirgtums.. Tā es gāju un jutos laimīga.
Beitostolena ir forša. Te ir troļļi.
Trešajā dienā mums pievienojas otra grupa, lai mēs dotos Beitostolenas Cilvēkiem ar fiziskās attīstības traucējiem paredzēto sporta un veselības centra apskati, kas ir lielākais no pieciem eksistējošiem šādiem centriem Norvēģijā, kā arī uz Radisson Blu viesnīcu, lai klausītos Beitostolenas galvu mums stāstām par tūrisma lietām šajā tūrisma paradīzē. Vēl pirms otra grupa ierodas šeit un nomaina mūsu grupu, es iemācu franču meitenēm spēlēt duraku, par ko viņas ir sajūsmā. Ondine tikai pēc katras spēles sita plaukstas un teica "Again! Again!" :)
Sporta un veselības centrs ir visnotaļ iespaidīgs. Un te par sevi ļoti liek manīt atšķirības starp mūsu valsti un šo troļļu zemi. Latvijā cilvēks var priecāties, ja viņam ir ratiņkrēsls, kas kust uz priekšu, taču, kā jau iepriekš esmu minējusi, te, cik es redzu, veciem cilvēkiem ir moderni un automātiski vadāmi ratiņkrēsli, kas kust ātrāk par mani. Vairākiem par mašīnītes veida.. rīks. Līdzīgs zāles pļāvējam savā ziņā. Šinī centrā nonāk nevis tie, kam ir skanošais, bet gan tie, kuru ārsti uzskata par nepieciešamu šeit būt. Te ir sporta zāle, kāpelējamā siena, kurā rāpjas arī cilvēki bez kājām, kā mums stāstīja, peldbaseini ar speciālu iekāpšanas izbūvi, trenažieru zāle ar specializētiem trenažieriem, kurus var lietot, sēžot ratiņkrēslā, zirgu izjādes iespējas, kā arī iespēja nodarboties ar ziemas sportiem - ekipējums, lai slēpotu pat, ja Tev nav kājas, speciāli velosipēdi ar trim riteņiem un dažādām citām ekstrām, dažādas.. ierīces, kuras lietot, ja vēlies kaut kādā veidā doties lejā no kalna. Daži no šiem sprotistiem pārspējot parastus slēpotājus. Latvijā nudien nekas tāds nav. Jo naudu taču vajag. Norvēģijā, vismaz Honefosā tiešām redzmai daudz vecāka gadugājuma cilvēki, viņi pārsvarā pulcējas centrā, kur nenotiek mašīnu kustība, un viņi ir tie, kas sēž kafejnīcās, iepērkas dārgajos veikalos un bauda dzīvi! Tā, lūk. Tā, lūk, ir ar Norvēģiju.
Tieši šī centra teritorijā apskatām īpatnēju baznīcu, kas iecienīta daudzu laulāto vidū kā precību vieta.
Daudz jau gan neko nevar saprast, bet iekšā ir skaisti. Ārpus baznīciņas ir vieta, kur atrodas zvans. Kāds no francūžiem nenoturas un pamēģina šo ekstru.
Radisson Blu viesnīca kā jau viesnīca. Mūs pacienā ar tēju un kafiju un sniedz iespaidīgu nedaudz šovam līdzīgu reklāmu - prezentāciju - stāstījumu par Beitostolenu. Šo vietu sezonā - vasarā un ziemā - dienā apmeklē 300-400 cilvēki. Beitostolena ir tūristu vieta, tā ir sākuma punkts Jotunhaimena nacionālajam parkam no šīs puses, te iespējams baudīt kalnu labumus ga ziemā, gan vasarā, gan slēpojot, gan darot hiking, pat nemāku iztulkot, apstulbu. Veiksmīgs tūrisma piemērs, nudien. Prātā paliekoši.
Jā, kafiju mums deva viesnīcas restorāna telpās, un te izskatījās tā (tas Santai par godu):
Šīs trīs dienas tiešām bija brīnišķīgas, mēs nespējām vien beigt pateikties Annei-Kari, tas tiešām bija skaisti!Prieks, kur tu rodies!
Ir svētdienas diena, nu jau patiesībā vakars, un sirdsapziņa man jau kādu laiku teica, ka jāuzraksta. Nu labi, būsim atsaucīgi un klausīsim savu veco draudzeni. :D Man tāds jestrs noskaņojums, domāju, ka tas tāpēc, ka klausos Latvijas Radio 2. Madara noteikti teiktu: "Vot, to es saprotu, vecie labie šlāgeri!" Hehe! Joka pēc kādreiz taču jāpaklausās. Nāk prātā visādas retās Kolkas balles. Tikko Fredis dziedāja kaut ko par divsimt piecdesmit, nu labais!
Jā, bet ziniet, kāds laiciņš ir pagājis, un, kā jau iepriekš minēju, biju Mugnetind kalna virsotnē un visādus citādus priekus baudīju. Kaut vai to, ka trīs dienas man un pārējiem gatavoja ēst. Jā, Anne-Kari, atbildīgā par apmaiņas studentiem, kopā ar savu vīru Karlstenu mūs pavadīja visas šīs trīs dienas Beitostolenā, un viņa ar savu vīru gādāja par maltītēm, vadīja mūs kalnos un visādi citādi bija bosi. Anne - Kari, kas pagriezusi muguru, spāņu meitene Alcora un brīnišķīgās sejas izteiksmes īpašniece latviešu meitene Lāsma mūsu mītnes mājiņas virtuvē:
Ar sabiedrisko transportu, kas mums bija noorganizēts par brīvu abos virzienos, nonācām Beitostolenā, kur devāmies uz savu cabin - tūristu mājiņu, kas parasti atrodas kalnos. Te arī nakšņojām. Šajā apkārtē lielākā daļa mājiņas paredzētas tūristiem, un visām tām uz jumta ir pļava (mūsējai gan nezin, kāpēc uz jumta bija kupris)!
Mēs, pirmā grupa, bijām 14 cilvēki, kas vienmēr kopīgi sapulcējās ēdamistabā baudīt tiešām norvēģiskus ēdienus. Maltītes skats ar galdu, pie kura kopumā sēž 14 cilvēki, bet tas palicis aizkadrā:
Brokastis man tiešām ir pa prātam - maize ar šķiņķīti, sieru, vārītas olas, aknu pastēte, brūnais siers, gurķi, tomāti, paprika, norvēģu versija Nutellai - Nugati, ievārījumi, tēja, sula, piens.. un varbūt vēl kas. No visa šī kaut ko apēd, un vēders priecīgs. Manā grupā bija trīs spāņi, un visi pārējie bija francūži. Un francūži brokastis ēd saldas. Ievārījumi un Nugatti vienmēr pazuda naskos tempos. Pusdieniņas un vakariņas savukārt līdzīgas mūsējām. Kartupeļi cieņā, arī gaļa, zivis, arī skābais krējums zināma lieta.. Un vakariņās vienmēr arī saldais. Bija gan ābolkūka ar saldējumu, gan auglīši ar saldējumu, ņam ņam. Un te paldies jāsaka mūsu skolas labajiem draugiem kaut kādai bankai, kas par visu šo joku dod naudiņu. Lai dzīvo Honefosas banka un Anne-Kari! :)
Pirmajā dienā lija lietus un bija migla. Patiesībā, ierodoties Beitostolenā, nebija apjaušams, ka mums apkārt varētu būt kāds kalns. Pēcāk, dodoties apgaitā pa apkārtni, lietus sāka mitēties un migla sāka izklīst. Un atkal, kā toreiz pirms pāris gadiem, man atkal garām pagāja mākonis!!! Tas ir tā - tu cilvēks stāvi, un acu priekšā vienkārši kustās mākonis, un nevis virs galvas, bet tepat blakus. :) Un aiz tā mākoņa redz, izrādās, ka viegli sniegoti kalni. Mmmmm! Šis bija tas mākonis, kas man pagāja garām, ja nemaldos, - tas pa kreisi:
Mēs ar Gilen vēlāk, kad jau sāka spīdēt saulīte, devāmies tik augšā, un nenoturējāmies neuzkāpt uz viena no šiem jumtiem. Nekad šādu lietu neatkārtojiet, Norvēģijā esot!
Haha!
Vakaros mēs nodevāmies.. izklaidei. Mūsu mājiņa vispār tīri tā neko - burbuļvanna, sauna, kamīns, apsildāmas grīdas.. Smaidu. Mēs gan baudījām tikai kamīnu. Tikai daži franču puikas nākamajā dienā izbaudīja burbuļvannas priekus apvienojumā ar vannas putām, un rezultātā putas bija pa visu to mazo telpiņu. Jā, vakaros mēs spēlējām lapiņspēli. Uz lapiņas uzraksta jebkādu slavenību, zināmu cilvēku, dzīvu vai mirušu, filmu varoni, multenes varoni, jebko, ko var uzminēt un lapiņu uzlīmē uz pieres blakusesošajam. Rindas kārtībā katrs uzdod jautājumus par to, kas viņam uzlīmēts uz pieres ar iespējamo atbildi "jā" vai "nē". Spēles gaitā jāuzmin, kas esi. Nu lūk, franču cilvēki, saprotams, domā, ka visi pārējie zina, kas ir "titi", "yoda" un "tintin". :D Nu jautri vispār.
Man šeit būtu divkārt vienkāršāk iemācīties franču valodu nekā norvēģu valodu. Francūži nekautrējas runāties tikai savā valodā arī pie kopīgā galda, kad spāņi, latvieši un norvēģu bosi klusē, jo pirmkārt, francūži mīl komunicēt skaļi, un dažkārt jācenšas viņus nedaudz pārkliegt, un otrkārt, franciskā saruna vedas tik ļoti franciski un aizrautīgi, ka tīri vai kaunīgi to pārtraukt. Mana Gilen gan ir strikta, un ar pārējiem francūžiem sarunājas tikai angliski. Arī Mariona vienmēr atgādina "We must speak Engliiiish guys!" Jā, kādu brīdi vedas sarunas angliski, taču tad kāds neiztur un sāk francuzēt, un masu franciskums ir sācies. Jā, savukārt norvēģi lielākajā daļā gadījumu vienmēr runās cits ar citu angliski, ja kompānijā ir kāds ārzemnieks, pat, ja saruna nenorit ar viņu. Un šajā gadījumā gan es gribētu, lai ir otrādāk, un norvēģi runātu norvēģiski.
Otrajā dienā seko kāpiens Mugnetindā. Mmm, kā es to gaidīju! Jā, laiks patīkams, nelīst, tikai vējš, vējš. Vējaināks, nekā Anne-Kari ar savu vīru cerēja. Taču labi tāpat. Bruņojos ar Zenītu, cimdiem, šalli, biezākām drēbēm un saviem bliežamajiem apaviem, šokolokolādi un ūdeni, ko nedzēru, un aidā labējā baltajā virsotnē:
Kāpiens augšup ir apmēram 600 m. Sākotnējais kāpiens līdz pusceļam ir patīkams un jauks, ceļš neved stāvus augšup, pa ceļam skatāma kalnu upe/strauts/ūdenskritums - kā gan to nosaukt?, ezeri, mellenes un brūklenes. Vienā brīdī sāk viegli snigt. :)
Beitostolena ir forša. Te ir troļļi.
Sporta un veselības centrs ir visnotaļ iespaidīgs. Un te par sevi ļoti liek manīt atšķirības starp mūsu valsti un šo troļļu zemi. Latvijā cilvēks var priecāties, ja viņam ir ratiņkrēsls, kas kust uz priekšu, taču, kā jau iepriekš esmu minējusi, te, cik es redzu, veciem cilvēkiem ir moderni un automātiski vadāmi ratiņkrēsli, kas kust ātrāk par mani. Vairākiem par mašīnītes veida.. rīks. Līdzīgs zāles pļāvējam savā ziņā. Šinī centrā nonāk nevis tie, kam ir skanošais, bet gan tie, kuru ārsti uzskata par nepieciešamu šeit būt. Te ir sporta zāle, kāpelējamā siena, kurā rāpjas arī cilvēki bez kājām, kā mums stāstīja, peldbaseini ar speciālu iekāpšanas izbūvi, trenažieru zāle ar specializētiem trenažieriem, kurus var lietot, sēžot ratiņkrēslā, zirgu izjādes iespējas, kā arī iespēja nodarboties ar ziemas sportiem - ekipējums, lai slēpotu pat, ja Tev nav kājas, speciāli velosipēdi ar trim riteņiem un dažādām citām ekstrām, dažādas.. ierīces, kuras lietot, ja vēlies kaut kādā veidā doties lejā no kalna. Daži no šiem sprotistiem pārspējot parastus slēpotājus. Latvijā nudien nekas tāds nav. Jo naudu taču vajag. Norvēģijā, vismaz Honefosā tiešām redzmai daudz vecāka gadugājuma cilvēki, viņi pārsvarā pulcējas centrā, kur nenotiek mašīnu kustība, un viņi ir tie, kas sēž kafejnīcās, iepērkas dārgajos veikalos un bauda dzīvi! Tā, lūk. Tā, lūk, ir ar Norvēģiju.
Tieši šī centra teritorijā apskatām īpatnēju baznīcu, kas iecienīta daudzu laulāto vidū kā precību vieta.
Radisson Blu viesnīca kā jau viesnīca. Mūs pacienā ar tēju un kafiju un sniedz iespaidīgu nedaudz šovam līdzīgu reklāmu - prezentāciju - stāstījumu par Beitostolenu. Šo vietu sezonā - vasarā un ziemā - dienā apmeklē 300-400 cilvēki. Beitostolena ir tūristu vieta, tā ir sākuma punkts Jotunhaimena nacionālajam parkam no šīs puses, te iespējams baudīt kalnu labumus ga ziemā, gan vasarā, gan slēpojot, gan darot hiking, pat nemāku iztulkot, apstulbu. Veiksmīgs tūrisma piemērs, nudien. Prātā paliekoši.
Abonēt:
Ziņas (Atom)