Rīt

Rīt Norvēģu valodas lekcijas ietvaros dodamies triju dienu braucienā uz Beitostolenu. Kāpsim Jotunhaimena kalna virsotnē Mugnetind (1738 m). Un darīsim vēl citas lietas.



Šodien ēdu piecu veidu kūkas. Mazliet par daudz.

Laiks vēl ir labs. Pārsteidzoši ilgi nav lijis.

Normālākas ziņas būs citreiz.

22. septembris

Laba diena šodienā, kas ir dikti karsta diena!

Sēžu savā 16 kvadrātmetru istabā, skatos ārā pa logu, no kura paveras skats uz citiem logiem, bet šoreiz aizkari visiem ir ciet, un neko paparaci cienīgu nevar redzēt. Man te ir vakara saule, un tā ļoti patīkami izgaismo sarkano ķieģeļu sienu, neatceros, kad vēl tā būtu priecājusies par ķieģeļu sienu. Nudien. Sarkans un balts, saules izgaismots. Bibliotekā kārtējo reizi ļāvos eksperimentiem, šķirstot World music mapītes, un šoreiz klausos M ALIKA MA KOUFURA SMU SEEN (iespējams, tas ir izpildītājs) (pieņemu) UR BAN IZE D (pieņemu, ka albuma nosaukums). Šos diskus izvēloties, galvenais kritērijs ir uzraksts World music, kā arī vāciņa noformējums, nekas cits. Šoreiz tas ir pusizremontētas istabas skats caur diviem logiem uz kaut kādu pilsētu ar debesskrāpjiem. Un man patīk šī mūzika. Garlaicīgākais veids, kā izteikt savu patiku, bet tas vislabāk raksturo manu patiku pret šo disku. Ha.

Ēm, šodien bijām skolas ekskursijā 3,5 h garumā. Kā man patīk šīs īsās netālās ekskursijas! Tas ir kaut kas tāds, kas jāievieš arī citur pie mums, Latvijā. Muzejs tikai pāris, varbūt 3 km ārpus Honefosas, uz kuru mēs dodamies ar autobusu. Un neiedziļināšos, bet tur mēs iepazināmies ar muzejā apskatāmo, tad devāmies ārā šaut ar arbaletiem, un es un Deivids, mēs trāpījām, mēs vienīgie divi trāpījām pa tām pagalēm ar bultām! Kas tas bija par neviltotu prieku! Un tad mūs, nabaga izsalkušos, pabaroja ar norvēģu ēdieniem. Nu, pasakiet, vai nav brīnišķīgi? Un tad tu pļāpā ar citiem, iepazīsties ar viņiem, kamēr liec mutē ziemeļbriežu gaļas plānu plānu, bet ellišķīgi garšīgu šķēlīti, un jūs runājat par dzīvokļu īres cenām Parīzē, Tulūzā un Valmierā, un es noteikti samelojos, jo vai tad es vairs atceros, cik un kā kas maksā?

Bet vārdu sakot, trijās stundās tu vari kļūt nosacīti laimīgs, un pēc tam klausīties šo Urbanized disku un priecāties, un līksmot un vispār sajusties kaut kā ļoti labi, ai, kā es nemāku visu to izteikt. Un ne tikai šīs ekskursijas dēļ, bet gan tāpēc, ka viss ir.. ļoti labi.

Labi, vēl kādi nenozīmīgi sīkumi. Šodien ievilku savā istabā.. elektrību, jūs teiksiet? Nē, šņores. Haha, jā, veļas žāvēšanai. Jo.. tā ir vieglāk. Un vēl, es mācos. Laicīgi. Kas mani atkal priecē. Un kā senāk, man atkal uz galda stāv darāmo darbu lapa, Līga šādus brīnumus atceras vēl no seniem laikiem. Lapa ar atslēgas vārdiem, un, kad tas izdarīts, tas tiek izsvītrots. Un esmu priecīga, ja šī lapa ir sastrīpota. Šovakar, piemēram, vajadzētu palasīt par Norvēģijas vilcieniem, lai izpildītu kādu grupu darbu uz oktobri, bet mes tiekamies rīt, lai to pastrādātu. Nozīmīgi, ka uz šīs lapas rakstīts arī BD!, kas nozīmē bakalaura darbs, un tas netiks izsvītrots ai cik ilgi! Vēl tur ir raksīts Norvēģu valoda, kas nozīmē, ka man tā jāiemācās. Nu, redzēs.

Neņemiet mani vērā, esmu sapriecājusies par visu, par ko iespējams sapriecāties. Šodien ir laba diena, un vakar vecaimātei palika 85 gadi. Lai viņai laba veselība!

Ceļojums uz Sandvika un Kolsås

Esmu ļoti.. priecīga, laimīga, apmierināta.. nezinu, kā to nosaukt. Ir cilvēki, kas prot radīt ļoti gaidītu, welcoming sajūtu. Julie Ann, mūsu pasniedzēja kopā ar savu vīru, Anne-Kari un Elisabeth pasniedzējām.. zivju zupa, šokolādes kūka, kāpiens Kolsås kalnā, plašumi, mājīgums, MĀJĪGUMS, tie ir atslēgvārdi šodienai, un un un es esmu ļoti priecīga, šī ir vislabākā diena Norvēģijā, kas man līdz šim bijusi.
Vārdu sakot, šodien daudz redzēts un daudz teikts paldies, tusen takk!
Un Norvēģija ir skaista zeme.

Oslo apskate

Kādu dienu kopā ar čehu meiteni Evu un franču meiteni Guilaine (Gilen) tika nolemts doties uz Oslo. Galvaspilsēta tomēr jāapskata, tā nevar. Lai arī dažs labs gudrinieks teica, ka "Oslo jau nekā nav ko redzēt, tā ir maza pilsēta, gluži kā Honefosa, tikai lielāka un pie tam netīra", bija skaidrs, ka Oslo es tā kā tā apskatīšu. Ja esmu tik tuvu tai, ja dažkārt ierodos Oslo autoostā, lai pēc tam dotos uz Honefosu, ir dīvaini, ja laika gaitā neapskatu arī pašu pilsētu.

Lai vai kā, 10. septembris bija skaista diena, lai to darītu. Man ir pasludināts vispārējais taupības režīms, taču, lai tiktu līdz Oslo un atpakaļ, jāiztērē 2 x 94 NOK. Rupji rēķinot, 18 Ls. Tātad, nekādi citi ārpuskārtas tēriņi. Līdzi tika sapakotas maizītes, un aidā.

Brauciens ilgst mazliet ilgāk par stundu. Sanāk braukt garām Utejas salai (Utøya), kas atrodas Tyrifjorden ezerā un uz kuras notika apšaude. Šī sala atrodas 500 m no krasta, un gar to arī ved ceļš no Honefosas uz Oslo. Utøya - šāds uzraksts ir izlasāms, kad brauc pa ceļu uz Olso, un šajā ceļmalā, šajā vietā ir vesels ziedu kalns, Norvēģijas karodziņi.. Teikšu, kā ir, domas par visu šo notikumu nepamet mani, kamēr vien redzu šo ezeru, kamēr zinu, ka vieta ar salu tuvojas. Prātam neaptverami.

Bet par Oslo ir šis stāsts. Rīts bija vēss, taču kaut kur aiz mākoņiem bija jūtama saule. Un galu galā - tā kā nelīst, man nav nekādu tiesību sūdzēties. Pirmais, ko es sen jau gribēju apskatīt - Oslo operas nams.

Braucot ar autobusu, šai ēkai vienmēr tiek braukts garām. Vēl tagad no pamatskolas laikiem atceros, ka kāda no skolotājām kādā stundā brīnījās, cik gan tālu attīstās arhitektūra, ka iespējams uzkāpt uz ēkas jumta, vienkārši sākot kāpt no viena sāna un tiekot līdz augšai. Doma kā tāda - no grīdas tikt līdz griestiem. Cik savāda tā ir.
Lekcijā šeit, Norvēgijā, runājot par Oslo, pasniedzēja minēja, ka šīs ēkas veidošanā izmantots materiāls no Itālijas, taču pēc ēkas pabeigšanas šis materiāls sācis dzeltēt. Atceros, kā viņa teica lekcijā: "This is Norway, guys, this is not Italy anymore, hellllooo! You should have predicted that this could probably happen here." :D Lai vai kā, Operas nams mani savaldzināja, kad pie tā nonācām. Šāds arhitektūras brīnums man šķita interesants, gluži kā bērnam, kam interesanti šķiet iemēģināt šādas mājas "fīčas", kaut vai uzkāpjot uz tās jumta. Un plašums, kas no tā paveras, mmm!

No tā var redzēt lielu daļu Oslo, kas, kā visi saka, laikam arī ir dikti maza galvaspilsēta, un galvenokārt - no šejienes skaisti var redzēt Oslofjorda sākumu, ūdeņus, ūdeņus. Jauki. Šeit pie Oslo operas nama dzīvojas ļoti daudz lieli putni, kas izskatās kā milzu kaijas ar pīles kājām, haha, es nezinu, kas viņi ir. Kājas bija šādas (bildēts kādā no Oslo skatlogiem):

Bet man ir aizdomas, ka tie ir albatrosi, vai tā varētu būt? Tie ir ļoti lieli putni, neierasti manai acij.

Pa ceļam uz Oslo operas namu - šāds tīģeris. Kāpēc? Nezinu.

Bija jāapskata arī Oslo katedrāle.

Pie tās nolikti daudz ziedi, piemiņas veltes, Norvēģijas karogi un daudz daudz kas vēl. Ne tikai pie pašas katedrāles, bet arī blakus tai. Norvēģija jūt līdzi, pārdzīvo un atgūstas no notikušā, šeit tas labi jūtams. Cilvēki lasa piemiņas rakstus un vēl joprojām kāds noliek kādu ziedu.

Troļļi ir tie, kas sagaida suvenīru kārotājus.

Cenas, protams, atbilstošas Norvēģijai, pastkarte šeit maksā 7 Norvēģijas kronas, pēc mana galvas aprēķina (neprecīzā) 70 santīmus. Nu, apmēram 63, ja precīzāk. Franču meitenei Guilainei ir tik daudz cilvēku, kam jāsūta pastkartes, ka, ejot garām šīm suvenīru vietām ar pastkartēm, viņa jau zināja, ka viņai vajadzēs 28 pastkartes. Mēs ar Evu smējāmies, jo domājām, ka viņa joko. Nē. 28 pastkartes. 196 Norvēģu kronas. Viņai nedeva nekādu atlaidi. :)

Daudz un dažādas ēkas pa ceļam no autoostas un baznīcas uz Karaļa pili.

Tostarp arī Oslo universitāte.

Karaļa pils izskatījās gluži kā pašā tapšanas procesā.

Pili apsargā sargi speciālos tērpos, taču tiem nav tik strikti noteikts nekustēties ne par milimetru, viņi groza arī galvas un daži no tiem veic kādu apli, maršējot. Aiz pils ir parks.

Tālāk devāmies uz Oslo rātsnama pusi. Tas atrodas pie ostas, kur šajā dienā notika kaut kādi pasākumi. Bija izstādīti veci autobusi, tramvaji, notika kaut kādas spēles, bija skatams liels T-krekls, dalīja kafiju par brīvu, bija iespējams dabūt garšīgu kūciņu par brīvu, vārdu sakot, notika liels troksnis, daudz cilvēku. Un sāka spīdēt silta saulīte. :)

Rātsnams ir iespaidīgi liels, un Eva ļoti gribēja, lai ejam to apskatīt no iekšpuses, taču vēlēšanu dēļ apmeklētājiem tas ir slēgts, kā mums vēstīja liels uzraksts norvēģu un angļu valodā.

Nu ko, ieturamies un dodamies iekarot Nobela miera centru.

Šodien ieeja tajā par brīvu, citās dienās tas maksā 55 Norvēģu kronas. Dažādas instalācijas un moderno tehnoloģiju brīnumi, kas atspoguļo dažādu valstu nemierus gan fotogrāfijās, gan arī mūžīgi onlainā esošas filmas, kuras iespējams klausīt, uzliekot austiņas un dažādi citi brīnumi. Mums, protams, vajadzēja arī nobildēties ar slaveno norvēģu ceļotāju Fridtjofu Nansenu, un visas avīzes uzreiz rakstīja par to. :)

Baraks Obama, ja pazīstiet.

Pa ceļam satikām Vinstonu Čērčilu.

Un visbeidzot nonācām Vīgelanda parkā. Tajā ir daudz skulptūras, kas atšķiras no ierasti klasiskajām skulptūrām ar to, ka tā ir tik dinamiskas un pilnas aktivitātes un darbības. Turklāt viscaur dominē ģimenes tēma. Ļoti amizanti, man patika.

Oslo visfotografētākā skulptūra - dusmīgais puisītis Vīgelanda parkā.

Un šis cilvēku murskulis, kas daudziem atgādina to, ko atgādina, un droši vien tas tā arī ir domāts. Ļoti interesanti, Gustavs Vīgelands tiešām man tīkami pastrādājis, priecājos, ka te biju.

Vēl pirms došanās mājup vajadzēja apmeklēt Akerhusa cietoksni, no kura mūriem atkal paveras skats uz skaisto Oslofjordu.

Nolēmām, ka esam gana apskatījušas, un devāmies mājup. Viss izvērtās tiešām jauki, un es tik priecājos un priecājos. Bet nu gan jāķeras pie nopietnākām lietām.

Sestais septembris

Biju aizbraukusi mājās. Vajadzēja. Pat ļoti.

Esmu atpakaļ. Izbaudīju sēdēšanu Oslo autoostā jeb Oslo Busterminal sešu stundu garumā sākot  pēc pusnakts un nezinot, kā palikt nomodā. Labi jau, ka tā. Es nezinu, kā ir Rīgā, taču Smiltenē, cik atceros, autoostu kaut kad pa nakti slēdz ciet. Un Oslo jau arī gaidītājiem atvēlēts tikai viens mazs stūrītis ar trim platformām, no kurām atiet retie autobusi. Kā man tā sanāca? Kā Eva no Čehijas man teica, neuzticies norvēģiem! :) Jā, nezinu, kāpēc radās šāds pārpratums par nakts braukšanu no Oslo uz Honefosu. Bet nav takš ne vainas, esmu šeit.

Šodien biju Honefosas bibliotēkā, kur man izveidoja.. karti, kuru nolasa tāpat kā veikalā preci pēc svītrukoda. Nu, valmieriešiem tā jau ir zināma lieta. Taču te, kad paņem grāmatu un mūzikas disku, kā to izdarīju es, un šo karti nolasa, pēc tam vēl iedod čeku, uz kura skaidri un gaiši rakstīts, ko esmu paņēmusi. Tā, lūk. Bibliotēka mazāka nekā Valmierā, jā, tā taču nav apvienota ar augstskolas bibliotēku, kā pie mums, bet tomēr.. es biju iedomājusies, ka tā būs nedaudz lielāka.

Honefosā līst. Pūš vējš un ir salīdzinoši nemīlīgs. Taču silts, tiešām. Vēl nav rudens, vēl ir vasaras beigas. Francūži un dažs turks tā neuzskata, es gan. Šeit man ļoti patīk braukt ar savu riteni, kura bremzes gan nav tās pašas labākās pasaulē. Te ir tā priekšrocība, ka ir kalni un pakalni, kad dodas uz papīrfabrikas pusi ārā no pilsētas, ir jākāpj dažos.. nelielos augstumos, toties, kad nāk atpakaļ, var izbaudīt bike downhill, ja kaut kā tā to var saukt. Turies labi cieši pie stūres un ļauj vējam darīt savu. Freedooom!, mēs ar franču meiteni Gilen (Guilene) smējāmies. Forši, ko lai saka.

Jā, es arī mācos, tikko izvilku degunu no norvēģu valodas grāmatas. Man bieži pēc norvēģu valodas kursiem Latvijā prātā nāca vārds syltetøy - kaut kas līdzīgs vārdam siltetoi, un, saprotams, ka šī vārda nozīmi es vairs neatcerējos. Ievārījums, tas ir ievārījums, man šķiet, skan ļoti labi, dikti labi piestāv. Atcerēšos mūžam. Vēl man tīri labi patīk norvēģu valodas gramatikas likums par teikumu, kura priekšā pieliek "tagad", un mainās vārdu kārtība teikumā. Tagad dziedu es dziesmu. Tagad strādā viņš veikalā. Tagad nemācās viņi Oslo. Jāpieradina sevi gluži vienkārši tā domāt. Tā jāpadara par gluži dabisku lietu, kas šādā konstrukcijā arī iešausies prātā, kad gribēsies uzsvērt to, ka darbība notiek šajā brīdī, šajā laika posmā. Un es jau tā domāju, man šķiet. Vecā norvēģu valoda apakšā no Latvijas tiešām palīdz.

Vakar Mariona rādīja bildes un video ar savu vaļasprieku un prieku - viņa nodarbojas ar jāšanas sportu un kopā ar savu zirgu Kziki (tā to izrunā) lec pāri šķēršļiem, kas sasniedz 1,10 metrus, rekords ir bijis 1,30, apmēram tik. Ļoti interesanti, un tie video, sajūta, ka skatos kādu sporta kanālu, ne miņas no Marionas, kas ir te, tur tas ir sportists, tikai šaipus ekrānam Mariona ik pa laikam iesaucas Oh, my Kziki, my baby! Šajā video viņš ir slinks, viņš negrib lēkt pāri šķērslim, šajā bildē var redzēt, ka lēciens nebūs labs, jo re, kur viņam atrodas pakaļkājas, tām jābūt augstāk šajā brīdī, mana poza arī nav laba. Un te Kziki ir pārāk lēns. Bet beigās viņš tāpat vienmēr dabū savus burkānus.

Vajadzētu uztaisīt pusdienas rītdienai, rīt visa diena skolā, un kafejnīcā neko negribās pirkt, tur, protams, viss dārgs, un te daudzi izvelk savus sendvičus un cita veida maizes ar kaut ko pa vidu, ko es drīz sākšu uzskatīt par Norvēģijas nacionālo ēdienu, ja šādā garā turpināsies. Nu, nē taču. Studentu ēdienu jau nevar uzskatīt par visas lielās Norvēģijas cilvēku ēšanas paradumu bāzi. Viņi ēdot dažādus zivju ēdienus, kā nekā okeāns ir tepat.

Labu nakti!