Sestais septembris

Biju aizbraukusi mājās. Vajadzēja. Pat ļoti.

Esmu atpakaļ. Izbaudīju sēdēšanu Oslo autoostā jeb Oslo Busterminal sešu stundu garumā sākot  pēc pusnakts un nezinot, kā palikt nomodā. Labi jau, ka tā. Es nezinu, kā ir Rīgā, taču Smiltenē, cik atceros, autoostu kaut kad pa nakti slēdz ciet. Un Oslo jau arī gaidītājiem atvēlēts tikai viens mazs stūrītis ar trim platformām, no kurām atiet retie autobusi. Kā man tā sanāca? Kā Eva no Čehijas man teica, neuzticies norvēģiem! :) Jā, nezinu, kāpēc radās šāds pārpratums par nakts braukšanu no Oslo uz Honefosu. Bet nav takš ne vainas, esmu šeit.

Šodien biju Honefosas bibliotēkā, kur man izveidoja.. karti, kuru nolasa tāpat kā veikalā preci pēc svītrukoda. Nu, valmieriešiem tā jau ir zināma lieta. Taču te, kad paņem grāmatu un mūzikas disku, kā to izdarīju es, un šo karti nolasa, pēc tam vēl iedod čeku, uz kura skaidri un gaiši rakstīts, ko esmu paņēmusi. Tā, lūk. Bibliotēka mazāka nekā Valmierā, jā, tā taču nav apvienota ar augstskolas bibliotēku, kā pie mums, bet tomēr.. es biju iedomājusies, ka tā būs nedaudz lielāka.

Honefosā līst. Pūš vējš un ir salīdzinoši nemīlīgs. Taču silts, tiešām. Vēl nav rudens, vēl ir vasaras beigas. Francūži un dažs turks tā neuzskata, es gan. Šeit man ļoti patīk braukt ar savu riteni, kura bremzes gan nav tās pašas labākās pasaulē. Te ir tā priekšrocība, ka ir kalni un pakalni, kad dodas uz papīrfabrikas pusi ārā no pilsētas, ir jākāpj dažos.. nelielos augstumos, toties, kad nāk atpakaļ, var izbaudīt bike downhill, ja kaut kā tā to var saukt. Turies labi cieši pie stūres un ļauj vējam darīt savu. Freedooom!, mēs ar franču meiteni Gilen (Guilene) smējāmies. Forši, ko lai saka.

Jā, es arī mācos, tikko izvilku degunu no norvēģu valodas grāmatas. Man bieži pēc norvēģu valodas kursiem Latvijā prātā nāca vārds syltetøy - kaut kas līdzīgs vārdam siltetoi, un, saprotams, ka šī vārda nozīmi es vairs neatcerējos. Ievārījums, tas ir ievārījums, man šķiet, skan ļoti labi, dikti labi piestāv. Atcerēšos mūžam. Vēl man tīri labi patīk norvēģu valodas gramatikas likums par teikumu, kura priekšā pieliek "tagad", un mainās vārdu kārtība teikumā. Tagad dziedu es dziesmu. Tagad strādā viņš veikalā. Tagad nemācās viņi Oslo. Jāpieradina sevi gluži vienkārši tā domāt. Tā jāpadara par gluži dabisku lietu, kas šādā konstrukcijā arī iešausies prātā, kad gribēsies uzsvērt to, ka darbība notiek šajā brīdī, šajā laika posmā. Un es jau tā domāju, man šķiet. Vecā norvēģu valoda apakšā no Latvijas tiešām palīdz.

Vakar Mariona rādīja bildes un video ar savu vaļasprieku un prieku - viņa nodarbojas ar jāšanas sportu un kopā ar savu zirgu Kziki (tā to izrunā) lec pāri šķēršļiem, kas sasniedz 1,10 metrus, rekords ir bijis 1,30, apmēram tik. Ļoti interesanti, un tie video, sajūta, ka skatos kādu sporta kanālu, ne miņas no Marionas, kas ir te, tur tas ir sportists, tikai šaipus ekrānam Mariona ik pa laikam iesaucas Oh, my Kziki, my baby! Šajā video viņš ir slinks, viņš negrib lēkt pāri šķērslim, šajā bildē var redzēt, ka lēciens nebūs labs, jo re, kur viņam atrodas pakaļkājas, tām jābūt augstāk šajā brīdī, mana poza arī nav laba. Un te Kziki ir pārāk lēns. Bet beigās viņš tāpat vienmēr dabū savus burkānus.

Vajadzētu uztaisīt pusdienas rītdienai, rīt visa diena skolā, un kafejnīcā neko negribās pirkt, tur, protams, viss dārgs, un te daudzi izvelk savus sendvičus un cita veida maizes ar kaut ko pa vidu, ko es drīz sākšu uzskatīt par Norvēģijas nacionālo ēdienu, ja šādā garā turpināsies. Nu, nē taču. Studentu ēdienu jau nevar uzskatīt par visas lielās Norvēģijas cilvēku ēšanas paradumu bāzi. Viņi ēdot dažādus zivju ēdienus, kā nekā okeāns ir tepat.

Labu nakti!