Oslo apskate

Kādu dienu kopā ar čehu meiteni Evu un franču meiteni Guilaine (Gilen) tika nolemts doties uz Oslo. Galvaspilsēta tomēr jāapskata, tā nevar. Lai arī dažs labs gudrinieks teica, ka "Oslo jau nekā nav ko redzēt, tā ir maza pilsēta, gluži kā Honefosa, tikai lielāka un pie tam netīra", bija skaidrs, ka Oslo es tā kā tā apskatīšu. Ja esmu tik tuvu tai, ja dažkārt ierodos Oslo autoostā, lai pēc tam dotos uz Honefosu, ir dīvaini, ja laika gaitā neapskatu arī pašu pilsētu.

Lai vai kā, 10. septembris bija skaista diena, lai to darītu. Man ir pasludināts vispārējais taupības režīms, taču, lai tiktu līdz Oslo un atpakaļ, jāiztērē 2 x 94 NOK. Rupji rēķinot, 18 Ls. Tātad, nekādi citi ārpuskārtas tēriņi. Līdzi tika sapakotas maizītes, un aidā.

Brauciens ilgst mazliet ilgāk par stundu. Sanāk braukt garām Utejas salai (Utøya), kas atrodas Tyrifjorden ezerā un uz kuras notika apšaude. Šī sala atrodas 500 m no krasta, un gar to arī ved ceļš no Honefosas uz Oslo. Utøya - šāds uzraksts ir izlasāms, kad brauc pa ceļu uz Olso, un šajā ceļmalā, šajā vietā ir vesels ziedu kalns, Norvēģijas karodziņi.. Teikšu, kā ir, domas par visu šo notikumu nepamet mani, kamēr vien redzu šo ezeru, kamēr zinu, ka vieta ar salu tuvojas. Prātam neaptverami.

Bet par Oslo ir šis stāsts. Rīts bija vēss, taču kaut kur aiz mākoņiem bija jūtama saule. Un galu galā - tā kā nelīst, man nav nekādu tiesību sūdzēties. Pirmais, ko es sen jau gribēju apskatīt - Oslo operas nams.

Braucot ar autobusu, šai ēkai vienmēr tiek braukts garām. Vēl tagad no pamatskolas laikiem atceros, ka kāda no skolotājām kādā stundā brīnījās, cik gan tālu attīstās arhitektūra, ka iespējams uzkāpt uz ēkas jumta, vienkārši sākot kāpt no viena sāna un tiekot līdz augšai. Doma kā tāda - no grīdas tikt līdz griestiem. Cik savāda tā ir.
Lekcijā šeit, Norvēgijā, runājot par Oslo, pasniedzēja minēja, ka šīs ēkas veidošanā izmantots materiāls no Itālijas, taču pēc ēkas pabeigšanas šis materiāls sācis dzeltēt. Atceros, kā viņa teica lekcijā: "This is Norway, guys, this is not Italy anymore, hellllooo! You should have predicted that this could probably happen here." :D Lai vai kā, Operas nams mani savaldzināja, kad pie tā nonācām. Šāds arhitektūras brīnums man šķita interesants, gluži kā bērnam, kam interesanti šķiet iemēģināt šādas mājas "fīčas", kaut vai uzkāpjot uz tās jumta. Un plašums, kas no tā paveras, mmm!

No tā var redzēt lielu daļu Oslo, kas, kā visi saka, laikam arī ir dikti maza galvaspilsēta, un galvenokārt - no šejienes skaisti var redzēt Oslofjorda sākumu, ūdeņus, ūdeņus. Jauki. Šeit pie Oslo operas nama dzīvojas ļoti daudz lieli putni, kas izskatās kā milzu kaijas ar pīles kājām, haha, es nezinu, kas viņi ir. Kājas bija šādas (bildēts kādā no Oslo skatlogiem):

Bet man ir aizdomas, ka tie ir albatrosi, vai tā varētu būt? Tie ir ļoti lieli putni, neierasti manai acij.

Pa ceļam uz Oslo operas namu - šāds tīģeris. Kāpēc? Nezinu.

Bija jāapskata arī Oslo katedrāle.

Pie tās nolikti daudz ziedi, piemiņas veltes, Norvēģijas karogi un daudz daudz kas vēl. Ne tikai pie pašas katedrāles, bet arī blakus tai. Norvēģija jūt līdzi, pārdzīvo un atgūstas no notikušā, šeit tas labi jūtams. Cilvēki lasa piemiņas rakstus un vēl joprojām kāds noliek kādu ziedu.

Troļļi ir tie, kas sagaida suvenīru kārotājus.

Cenas, protams, atbilstošas Norvēģijai, pastkarte šeit maksā 7 Norvēģijas kronas, pēc mana galvas aprēķina (neprecīzā) 70 santīmus. Nu, apmēram 63, ja precīzāk. Franču meitenei Guilainei ir tik daudz cilvēku, kam jāsūta pastkartes, ka, ejot garām šīm suvenīru vietām ar pastkartēm, viņa jau zināja, ka viņai vajadzēs 28 pastkartes. Mēs ar Evu smējāmies, jo domājām, ka viņa joko. Nē. 28 pastkartes. 196 Norvēģu kronas. Viņai nedeva nekādu atlaidi. :)

Daudz un dažādas ēkas pa ceļam no autoostas un baznīcas uz Karaļa pili.

Tostarp arī Oslo universitāte.

Karaļa pils izskatījās gluži kā pašā tapšanas procesā.

Pili apsargā sargi speciālos tērpos, taču tiem nav tik strikti noteikts nekustēties ne par milimetru, viņi groza arī galvas un daži no tiem veic kādu apli, maršējot. Aiz pils ir parks.

Tālāk devāmies uz Oslo rātsnama pusi. Tas atrodas pie ostas, kur šajā dienā notika kaut kādi pasākumi. Bija izstādīti veci autobusi, tramvaji, notika kaut kādas spēles, bija skatams liels T-krekls, dalīja kafiju par brīvu, bija iespējams dabūt garšīgu kūciņu par brīvu, vārdu sakot, notika liels troksnis, daudz cilvēku. Un sāka spīdēt silta saulīte. :)

Rātsnams ir iespaidīgi liels, un Eva ļoti gribēja, lai ejam to apskatīt no iekšpuses, taču vēlēšanu dēļ apmeklētājiem tas ir slēgts, kā mums vēstīja liels uzraksts norvēģu un angļu valodā.

Nu ko, ieturamies un dodamies iekarot Nobela miera centru.

Šodien ieeja tajā par brīvu, citās dienās tas maksā 55 Norvēģu kronas. Dažādas instalācijas un moderno tehnoloģiju brīnumi, kas atspoguļo dažādu valstu nemierus gan fotogrāfijās, gan arī mūžīgi onlainā esošas filmas, kuras iespējams klausīt, uzliekot austiņas un dažādi citi brīnumi. Mums, protams, vajadzēja arī nobildēties ar slaveno norvēģu ceļotāju Fridtjofu Nansenu, un visas avīzes uzreiz rakstīja par to. :)

Baraks Obama, ja pazīstiet.

Pa ceļam satikām Vinstonu Čērčilu.

Un visbeidzot nonācām Vīgelanda parkā. Tajā ir daudz skulptūras, kas atšķiras no ierasti klasiskajām skulptūrām ar to, ka tā ir tik dinamiskas un pilnas aktivitātes un darbības. Turklāt viscaur dominē ģimenes tēma. Ļoti amizanti, man patika.

Oslo visfotografētākā skulptūra - dusmīgais puisītis Vīgelanda parkā.

Un šis cilvēku murskulis, kas daudziem atgādina to, ko atgādina, un droši vien tas tā arī ir domāts. Ļoti interesanti, Gustavs Vīgelands tiešām man tīkami pastrādājis, priecājos, ka te biju.

Vēl pirms došanās mājup vajadzēja apmeklēt Akerhusa cietoksni, no kura mūriem atkal paveras skats uz skaisto Oslofjordu.

Nolēmām, ka esam gana apskatījušas, un devāmies mājup. Viss izvērtās tiešām jauki, un es tik priecājos un priecājos. Bet nu gan jāķeras pie nopietnākām lietām.