Nu labvakar!
Ir svētdienas diena, nu jau patiesībā vakars, un sirdsapziņa man jau kādu laiku teica, ka jāuzraksta. Nu labi, būsim atsaucīgi un klausīsim savu veco draudzeni. :D Man tāds jestrs noskaņojums, domāju, ka tas tāpēc, ka klausos Latvijas Radio 2. Madara noteikti teiktu: "Vot, to es saprotu, vecie labie šlāgeri!" Hehe! Joka pēc kādreiz taču jāpaklausās. Nāk prātā visādas retās Kolkas balles. Tikko Fredis dziedāja kaut ko par divsimt piecdesmit, nu labais!
Jā, bet ziniet, kāds laiciņš ir pagājis, un, kā jau iepriekš minēju, biju Mugnetind kalna virsotnē un visādus citādus priekus baudīju. Kaut vai to, ka trīs dienas man un pārējiem gatavoja ēst. Jā, Anne-Kari, atbildīgā par apmaiņas studentiem, kopā ar savu vīru Karlstenu mūs pavadīja visas šīs trīs dienas Beitostolenā, un viņa ar savu vīru gādāja par maltītēm, vadīja mūs kalnos un visādi citādi bija bosi. Anne - Kari, kas pagriezusi muguru, spāņu meitene Alcora un brīnišķīgās sejas izteiksmes īpašniece latviešu meitene Lāsma mūsu mītnes mājiņas virtuvē:
Ar sabiedrisko transportu, kas mums bija noorganizēts par brīvu abos virzienos, nonācām Beitostolenā, kur devāmies uz savu
cabin - tūristu mājiņu, kas parasti atrodas kalnos. Te arī nakšņojām. Šajā apkārtē lielākā daļa mājiņas paredzētas tūristiem, un visām tām uz jumta ir pļava (mūsējai gan nezin, kāpēc uz jumta bija kupris)!
Mēs, pirmā grupa, bijām 14 cilvēki, kas vienmēr kopīgi sapulcējās ēdamistabā baudīt tiešām norvēģiskus ēdienus. Maltītes skats ar galdu, pie kura kopumā sēž 14 cilvēki, bet tas palicis aizkadrā:
Brokastis man tiešām ir pa prātam - maize ar šķiņķīti, sieru, vārītas olas, aknu pastēte, brūnais siers, gurķi, tomāti, paprika, norvēģu versija Nutellai - Nugati, ievārījumi, tēja, sula, piens.. un varbūt vēl kas. No visa šī kaut ko apēd, un vēders priecīgs. Manā grupā bija trīs spāņi, un visi pārējie bija francūži. Un francūži brokastis ēd saldas. Ievārījumi un Nugatti vienmēr pazuda naskos tempos. Pusdieniņas un vakariņas savukārt līdzīgas mūsējām. Kartupeļi cieņā, arī gaļa, zivis, arī skābais krējums zināma lieta.. Un vakariņās vienmēr arī saldais. Bija gan ābolkūka ar saldējumu, gan auglīši ar saldējumu, ņam ņam. Un te paldies jāsaka mūsu skolas labajiem draugiem kaut kādai bankai, kas par visu šo joku dod naudiņu. Lai dzīvo Honefosas banka un Anne-Kari! :)
Pirmajā dienā lija lietus un bija migla. Patiesībā, ierodoties Beitostolenā, nebija apjaušams, ka mums apkārt varētu būt kāds kalns. Pēcāk, dodoties apgaitā pa apkārtni, lietus sāka mitēties un migla sāka izklīst. Un atkal, kā toreiz pirms pāris gadiem, man atkal garām pagāja mākonis!!! Tas ir tā - tu cilvēks stāvi, un acu priekšā vienkārši kustās mākonis, un nevis virs galvas, bet tepat blakus. :) Un aiz tā mākoņa redz, izrādās, ka viegli sniegoti kalni. Mmmmm! Šis bija tas mākonis, kas man pagāja garām, ja nemaldos, - tas pa kreisi:
Lai gan ko no šīs supertelefona kameras vispār var saprast :)
Mēs ar Gilen vēlāk, kad jau sāka spīdēt saulīte, devāmies tik augšā, un nenoturējāmies neuzkāpt uz viena no šiem jumtiem. Nekad šādu lietu neatkārtojiet, Norvēģijā esot!
Haha!
Vakaros mēs nodevāmies.. izklaidei. Mūsu mājiņa vispār tīri tā neko - burbuļvanna, sauna, kamīns, apsildāmas grīdas.. Smaidu. Mēs gan baudījām tikai kamīnu. Tikai daži franču puikas nākamajā dienā izbaudīja burbuļvannas priekus apvienojumā ar vannas putām, un rezultātā putas bija pa visu to mazo telpiņu. Jā, vakaros mēs spēlējām lapiņspēli. Uz lapiņas uzraksta jebkādu slavenību, zināmu cilvēku, dzīvu vai mirušu, filmu varoni, multenes varoni, jebko, ko var uzminēt un lapiņu uzlīmē uz pieres blakusesošajam. Rindas kārtībā katrs uzdod jautājumus par to, kas viņam uzlīmēts uz pieres ar iespējamo atbildi "jā" vai "nē". Spēles gaitā jāuzmin, kas esi. Nu lūk, franču cilvēki, saprotams, domā, ka visi pārējie zina, kas ir "titi", "yoda" un "tintin". :D Nu jautri vispār.
Man šeit būtu divkārt vienkāršāk iemācīties franču valodu nekā norvēģu valodu. Francūži nekautrējas runāties tikai savā valodā arī pie kopīgā galda, kad spāņi, latvieši un norvēģu bosi klusē, jo pirmkārt, francūži mīl komunicēt skaļi, un dažkārt jācenšas viņus nedaudz pārkliegt, un otrkārt, franciskā saruna vedas tik ļoti franciski un aizrautīgi, ka tīri vai kaunīgi to pārtraukt. Mana Gilen gan ir strikta, un ar pārējiem francūžiem sarunājas tikai angliski. Arī Mariona vienmēr atgādina "We must speak Engliiiish guys!" Jā, kādu brīdi vedas sarunas angliski, taču tad kāds neiztur un sāk francuzēt, un masu franciskums ir sācies. Jā, savukārt norvēģi lielākajā daļā gadījumu vienmēr runās cits ar citu angliski, ja kompānijā ir kāds ārzemnieks, pat, ja saruna nenorit ar viņu. Un šajā gadījumā gan es gribētu, lai ir otrādāk, un norvēģi runātu norvēģiski.
Otrajā dienā seko kāpiens Mugnetindā. Mmm, kā es to gaidīju! Jā, laiks patīkams, nelīst, tikai vējš, vējš. Vējaināks, nekā Anne-Kari ar savu vīru cerēja. Taču labi tāpat. Bruņojos ar Zenītu, cimdiem, šalli, biezākām drēbēm un saviem bliežamajiem apaviem, šokolokolādi un ūdeni, ko nedzēru, un aidā labējā baltajā virsotnē:
Kāpiens augšup ir apmēram 600 m. Sākotnējais kāpiens līdz pusceļam ir patīkams un jauks, ceļš neved stāvus augšup, pa ceļam skatāma kalnu upe/strauts/ūdenskritums - kā gan to nosaukt?, ezeri, mellenes un brūklenes. Vienā brīdī sāk viegli snigt. :)
Pusceļā spāņu meitenes jūtās pārāk nogurušas, dažas franču meitenes kopā ar Annes-Kari vīru un viņu suni Kosmos dodas atpakaļ. Mazliet vairāk kā puse turpina. Un tad sākas vējš, traks vējš, kāpiens augšup un sniegs. Vienā brīdī nonākam kalna aizvēja pusē. Bet tīri auksts. Pa ceļam šokolāde. Jā, visu laiku mēs sekojam baltām V veida zīmēm uz akmeņiem, kas sakrauti augstākā kaudzē. Neticība, ka netiksim kalnā, ir pietiekoši liela. Taču vienā bridī pēc šāda stāvāka kāpiena saproti, ka viirsotne tomēr tuvojas gan. Puse no atlikušās komandas sāk pagurt. Vēl jātiek tur augšā. Bet no lejas skatoties augšā, šķiet dikti augstu. Puse no atlikušās komandas paliek mazliet lejāk. Otra puse kāpj augšā, un vienā brīdī vairs nevar ieraudzīt baltos V burtus. Izrādās, ka esam augšā! Ai ai ai ai ai ai, cik brīnišķīgi! Esam augšā! Žēl pārējo četru, jo līdz augšai tiešām daudz vairs nebija palicis, mēs pat viņus vēl redzam. Paliekam tikai 5 minūtes, jo auksti. Bet mēs seši to paveicām!
Beitostolena ir forša. Kad no rīta gājām doties šajā kāpienā, gaiss tik svaigs, vējš jūtams, vēsi un jauki, kalni, spirgtums.. Tā es gāju un jutos laimīga.
Beitostolena ir forša. Te ir troļļi.
Trešajā dienā mums pievienojas otra grupa, lai mēs dotos Beitostolenas Cilvēkiem ar fiziskās attīstības traucējiem paredzēto sporta un veselības centra apskati, kas ir lielākais no pieciem eksistējošiem šādiem centriem Norvēģijā, kā arī uz Radisson Blu viesnīcu, lai klausītos Beitostolenas galvu mums stāstām par tūrisma lietām šajā tūrisma paradīzē. Vēl pirms otra grupa ierodas šeit un nomaina mūsu grupu, es iemācu franču meitenēm spēlēt duraku, par ko viņas ir sajūsmā. Ondine tikai pēc katras spēles sita plaukstas un teica
"Again! Again!" :)
Sporta un veselības centrs ir visnotaļ iespaidīgs. Un te par sevi ļoti liek manīt atšķirības starp mūsu valsti un šo troļļu zemi. Latvijā cilvēks var priecāties, ja viņam ir ratiņkrēsls, kas kust uz priekšu, taču, kā jau iepriekš esmu minējusi, te, cik es redzu, veciem cilvēkiem ir moderni un automātiski vadāmi ratiņkrēsli, kas kust ātrāk par mani. Vairākiem par mašīnītes veida.. rīks. Līdzīgs zāles pļāvējam savā ziņā. Šinī centrā nonāk nevis tie, kam ir skanošais, bet gan tie, kuru ārsti uzskata par nepieciešamu šeit būt. Te ir sporta zāle, kāpelējamā siena, kurā rāpjas arī cilvēki bez kājām, kā mums stāstīja, peldbaseini ar speciālu iekāpšanas izbūvi, trenažieru zāle ar specializētiem trenažieriem, kurus var lietot, sēžot ratiņkrēslā, zirgu izjādes iespējas, kā arī iespēja nodarboties ar ziemas sportiem - ekipējums, lai slēpotu pat, ja Tev nav kājas, speciāli velosipēdi ar trim riteņiem un dažādām citām ekstrām, dažādas.. ierīces, kuras lietot, ja vēlies kaut kādā veidā doties lejā no kalna. Daži no šiem sprotistiem pārspējot parastus slēpotājus. Latvijā nudien nekas tāds nav. Jo naudu taču vajag. Norvēģijā, vismaz Honefosā tiešām redzmai daudz vecāka gadugājuma cilvēki, viņi pārsvarā pulcējas centrā, kur nenotiek mašīnu kustība, un viņi ir tie, kas sēž kafejnīcās, iepērkas dārgajos veikalos un bauda dzīvi! Tā, lūk. Tā, lūk, ir ar Norvēģiju.
Tieši šī centra teritorijā apskatām īpatnēju baznīcu, kas iecienīta daudzu laulāto vidū kā precību vieta.
Daudz jau gan neko nevar saprast, bet iekšā ir skaisti. Ārpus baznīciņas ir vieta, kur atrodas zvans. Kāds no francūžiem nenoturas un pamēģina šo ekstru.
Radisson Blu viesnīca kā jau viesnīca. Mūs pacienā ar tēju un kafiju un sniedz iespaidīgu nedaudz šovam līdzīgu reklāmu - prezentāciju - stāstījumu par Beitostolenu. Šo vietu sezonā - vasarā un ziemā - dienā apmeklē 300-400 cilvēki. Beitostolena ir tūristu vieta, tā ir sākuma punkts Jotunhaimena nacionālajam parkam no šīs puses, te iespējams baudīt kalnu labumus ga ziemā, gan vasarā, gan slēpojot, gan darot
hiking, pat nemāku iztulkot, apstulbu. Veiksmīgs tūrisma piemērs, nudien. Prātā paliekoši.
Jā, kafiju mums deva viesnīcas restorāna telpās, un te izskatījās tā (tas Santai par godu):
Šīs trīs dienas tiešām bija brīnišķīgas, mēs nespējām vien beigt pateikties Annei-Kari, tas tiešām bija skaisti!Prieks, kur tu rodies!
