Honefosa

Augstas kvalitātes bildes, lai neliels priekšstats, kāds te gadalaiks. :)

 

Galvenais apskates objekts šajā pilsētā - ūdenskritums ar šo veidojumu, kas man nedaudz atgādina kaut kādu origami brīnumputnu.

"Alfred" klubs visā tā krāšņumā. Vispār ļoti labi saprotama bilde. :)

 

Un te atspoguļojas Norvēģijai raksturīgas lietas - visam te ir mājiņas, arī atkritumu konteineri pa lielam atradīsies zem jumta. Jā, un šis braucamais. Raksturīga māja raksturīgās krāsās.

 

Mana aizvakardienas maltīte, ko notiesājām kopā ar Marionu.

 

Riteņbraucējiem un gājējiem.

 

Pašā pašā centrā ar strūklaku aiz muguras un ar skatu uz Kuben lielveikalu.

 

Tur lejā ir Honefosa, bet te augšā varēja mieloties ar avenēm.

 

Šis mammiņai par godu.

Dzīve te

Šodien mani pārņēma mājsaimnieces gars. Kā piecēlos, tā sāku tīrīt putekļus, mainīt gultasveļu, slaucīt, mazgāt veļu, traukus, grīdu, sakārtot savus dokumentu kalnus, apmainīt puķēm ūdeni utt. Jā, Līzbete tagad varētu nākt un pārvilkt pirkstu pār visām virsmām, kā jau viņa solīja, kā tiks darīts, kad izvāksimies. Un nebūtu neviena puteklīša. Par dzīvojamo istabu un virtuvi runājot, tā kā te mūždien logs ir vaļā līdz kājai, kā Līgucis saka, te uz grīdas vienmēr sakrājas tie mazie krikumi no kokiem ārpusē. Un vēl zem lielā krēsla bija liels pleķis, pieļauju, no alkohola. Tagad virtuvīte spīd un laistās. Veļas mazgāšana gan neierastāka, te man jānopērk karte par 200 norvēģu kronām 20 veļas mazgāšanas reizēm, un tā paredzēta tieši šīm kopmītnēm. Pēc veļas ielikšanas un mazgājamā līdzekļa ielikšanas jāizvēlas valoda, tad jāieliek karte, jāizvēlas mazgāšanas režīms – tas viss mazā ekrāniņā. Un, lūk, 10 kronas atskaitītas, ekrāniņš smaida man. Pēcāk atcerējos, ka mūsu virtuvē mētājās veļas žāvējamais režģis, nu tas pats parastais, kas droši vien visiem mājās ir. Nolēmu, ka manām drēbēm jāvēdinās ārā, un tā nu tagad visiem, kas dzīvo virs manis, ir unikāla iespēja, paskatoties pa logu pavērties krāšņā drēbju parādē. Hihi.

 Un, ziniet, šādā garastāvoklī, kad es klusībā pie sevis tīksminos, ka visā pārējā Eiropā ir traks karstums, bet šeit ne, devos un nopirku jaunu trauku mazgājamo līdzekli. Hah! Jā, šodien laiska diena, lekciju nav, spīd viegla saulīte, un es apsveru iespēju iet sēnēs. Es jau zinu trīs vietas, kur aug bekas. Bet tas nav pietiekoši daudz. Nu, redzēs.

Vakar bija skolas diena ar divām garajām lekcijām. Travel and tourism markets mums pasniedz sieviete ar britu akcentu, savukārt Norwegian life and culture lekcijas ietvaros mūs skolo divas dāmas, no kurām viena ir norvēģiete, toties otra ir pa pusei norvēģiete un amerikāniete. Jūs jau ziniet, man patīk. Norvēģu valodas ietvaros mums jāpērk grāmata, kas maksā 349 norvēģu kronas, turklāt tas vēl ir ar atlaidi.

Nezinu, cik maksā filmiņas attīstīšana Latvijā, bet te par 24 kadriem jāmaksā 109 norvēģu kronas.

Salīdzinot ar to, kā citiem studentiem ir gājis viņu apmaiņas studijās, man jāteic, te ir ļoti pretimnākoša un vislabākais vārds būs welcoming attieksme. Mums trīs nedēļas pēc kārtas notiek dažādi pasākumi, ieskaitot Olimpiskās spēles, brīvo mikrofonu Jocker’n klubā, kur varēja dziedāt, volejbolu, futbolu, kino skatīšanos, kā arī galveno sastāvdaļu mums piešķirtajā grafikā – ballītes. Visi runā angliski, un viss te ir. Lai arī dārgs, ja jāpērk, bet ir. Jebkurš norvēģu students vienmēr palīdz, ja nu kas. Un man ir ļoti laimējies ar saviem dzīvokļa biedriem.

Šodien Mariona saņēma paciņu no Francijas, no vecākiem. „I’ve got my package! I’ve got my package! See! I’m so happy!!!” Viņa spīdēja kā saulīte. Aizvakar vai vakar vai kad mūsu virtuve bija pilna ar franču cilvēkiem, un Melissa cepa franču pankūkas crepes. Mmm, ņamma! Es nekad vēl nebiju iedomājusies, ka var taču samitrināt salveti un ar to apslaucīt pannu, lai nebūtu lieli eļļas blāķi pankūkās. Nu, brīnišķīgi! Francija, paldies Tev, mana gaišā galva to vēl nebija izdomājusi, paldies! :D Tā es viņām cepu karstās maizītes, un paldiesdievam, tās ātri pazuda no šķīvja.

Es te jūtos labi. Vēl joprojām mazliet neierasti, jo iekšā ir sajūta, ka varbūt vajadzētu būt kur citur, bet te ir labi. Priecājos.

Džeris

Domāju par Džeri, ilgojos.

Veikali un cenas

Drīz vajadzētu iet uz veikalu nopirkt veļaspulveri un desu. Un divus parastos tomātus (neparastie ir ķiršu tomāti). Nauda, nauda, nauda. Gribi, negribi, tā ir jātērē. Un man te ir iesācies sev neraksturīgs paradums saglabāt čekus. Tad nu paanalizēsim vienu čeku no lētākā pārtikas veikala Honefosā Rema 1000.

Pepper hvit malt 5,80. Baltie pipari malti. Nezinu, kāpēc netīšām paņēmu baltos. Es vienmēr rēķinu pa savam un nekad precīzi, zinu, man šis cipars nozīmē 58 santīmus. :) Nu jā, mazāk.
Tomat, cherry rød 10,00. Sarkanie ķiršu tomāti. Man - lats.
Extra melon mint 8,80. Kaut kāda ne pārāk garšīga košļene. Man - 88 santīmi.
Lettrømme 14,70. Skābais krējums. Man - 1,47 Ls.
Yoghurt melon 14,40. Meloņu jogurts. Man - 1,44 Ls.
Sukker dansk 16,30. Cukurs. Man - 1,63 Ls.
Laks naturell 43,68. Lasis, kādi četri lieli gabali. Man - 4,36 Ls.

Nu, parēķiniet, ja tādā garā apmēram turpina ar visu ko, ko vajadzētu, piemēram, ja gribās pagatavot otro ēdienu ar salātiem un varbūt gaļu. Es ieeju parastā veikalā, un ar man raksturīgajiem paradumiem, kas ir šausmīgi, jo ir grūti iznākt no tā ar parastu mazo maisiņu, redziet man sanāk visu ko pirkt, jo ja nu man gribēsies ingvera tēju, un pie tās taču piederas citrons. Un vēl, man vajag, lai man vienmēr ir krējums un tomāti, maize, rīsi, griķi, ja tādi ir, makaroni un vēl varbūt siers. Jā, un es ieeju parastā veikalā, un tur viss ir desmitos un simtos! Un tad es stāvu ie kases, un skatos, kā mans gala cipars pārvēršas simtā, un tiek skaitīts klāt vēl un vēl, un man sažņaudzas sirds un maks rokās. Haha, un tad pārdevēja smaidot jautā polse - pūlse? Maisiņu arī vajadzēs? Klunkš, tiek norītas siekalas no tā cipara, nē, paldies. Haha. Nu, es atkal pārspīlēju. Jā, bet man kaut kā jāmācās vairāk piešauties, ko kā un kāpēc man vajadzēs vai nevajadzēs. Vispār ir jau tā, kā Nauris stāstīja, ka nav tā, ka viss ir traki dārgs. Piemēram, esmu atradusi kaut kādus cīsiņus, kas maksā laikam 20 kronas, vienā iepakojumā kādi 10 vismaz, neatceros īsti. Ir dārgākas un lētākas lietas, visu ko var atrast, tikai jātaisa tā iepirkšanās tūre tāda laikietilpīgāka.

Ak jā, parastā lielveikalā stiprāku alkoholu par alu neatradīsi. Pašā pirmajā skolas dienā mūsu badiji uzskatīja par vajadzīgu pilsētas apskatē, Norvēģijas SIM karšu pirkšanas un interneta kabeļu pirkšanas tūrē mūs aizvest uz alkohola veikalu - vienīgo visā Honefosā. Un tagad es jūs pašokēšu. Vīni - zemākās cenas, ko redzēju par pudeli - 80, nu, varbūt 75 kronas, bet pamatā sākot no 100 kronām; stiprāks alkohols par vīnu, nu, piemēram, rums puslitra pudelē - 250 kronas. Vairāk neko neatceros. Atceros tik, ka bija arī daudz mazās pudelītes, kurām arī cena attiecīgi mazāka. Bet visi stiprie alkoholi simtos, simtos, simtos. Uzskatīju par vajadzīgo to te izklāstīt.
Honefosa vispār ir bagāta ar veikaliem. Te ir tāds liels milzenis Kuben, uz kura rakstīts 70 butikken, un es saprotu, ka tajā atrodas 70 veikali. Ieejot tādā, tā arī šķiet. Salg tur un salg šitur, jo, kā jau minēju, vasaras sezona beidzas, - atlaides! Un tās galvenokārt izpaužas kā dažādas drēbes par 100, 150, 200 norvēģu kronām. Nu, priekš manis gan tās ir normālas cenas, nevis atlaižu cenas.

Narvesenos viņi noliek kečupu, majonēzi un sinepes priekšpusē, lai cilvēks pats paņem un piespiež klāt savam hotdogam, ko grib. Turklāt tajā vienīgajā, kur esmu bijusi, ir arī viens spēļu automāts, cik noprotu. Iemet naudiņu un pelni.

Nopirku sev vējjaku, jūtos kā norvēģiete. Priecājos. Sen gribēju tādu. 400 NOK. Labi. Kvalitāte.

Nezinu, ko vēl piebilst. Visi saka, ka viss ir dārgs. Ir jau arī. Čehu meitene saka, ka viss trīs reizes dārgāks. Šjetils izmeta frāzi, sava veida joku, ka gribot negribot Norvēģijas valstij varbūt izdodas nedaudz atturēt trakos tūristus tik ļoti lielā plūsmā ceļot uz šejieni, kā viņi labprāt to gribētu. Kas to zina, varbūt tā arī ir. Pasniedzēja, kas ilgus gadus strādājusi Norvēģijas dažādās ar tūrismu saistītās firmās, stāstīja, ka vienā brīdī ļoti parādījās tendence, ka uz viņu aģentūru zvanījuši cilvēki un teikuši - mums ir tik un tik naudiņas, kur mēs varam aizbraukt un cik ilgā laikā? :)
Daži apmaiņas studenti plāno ar kaut kādiem norvēģiem braukt uz Zviedriju sapirkt "mantu". :) Ārzemnieki, it sevišķi turks Kutans brīnās par to, ka no šejienes līdz Oslo Rygge lidostai aizbraukt ir dārgāk nekā pats lidojums līdz Rīgai. Nu jā, tā ir, ja zina, ka jāpērk lētās Ryanair biļetes un ja neņem bagāžas somu. Tā ir gan. Viņš ir bijis Rīgā, un vienā no pirmajām reizēm, kad tikāmies, stāstīja, kā viņam patikušas Latvijas alus cenas, "Kamdēļ nācu studēt te, Latvijā, Latvijā vajadzēja!", viņš jokoja. Bet vēlāk viņš teica, ka tādā gadījumā tiešām aizbrauks uz Latviju.

Un es sapratu, ka tiešām paņēmu līdzi par maz paiku, kā man dažs labs mīļš teica. :)

Valodas

Es sev solīju rakstīt par valodām, ko dzirdu apkārt. Mans mērķis, vēl pirms šeit atbraucu, bija iemācīties norvēģu valodu. Nevaru sūdzēties, es tiešām to dzirdu salīdzinoši bieži. Kamēr man vēl nav sācies kurss Norwegian life and culture, es gribu saprast pēc iespējas vairāk to, ko saka apkārtējie. Šjetils ir labs skolotājs, viņš man apsolījās, ka dos ziņu, kad viņam apniks mana tincināšana par to, kā pateikt to un šito norvēģiski. Mēs vispār esam novienojušies, ka viņš man mācīs dažādus vārdus, un vēlāk sāks ar mani runāt kaut ko norvēģiski, kaut kādus teikumus, garākas frāzes utt. Jā, un kad viņš to dara, tad man gribot negribot jāsaka mana mīļā frāze Unnskyld, jeg forstor ikke – atvaino, es nesaprotu. Redziet, es saprotu pāris vārdus, ja protu tos nošķirt no blakusvārdiem, gluži tas pats taču ir arī latviešu valodā, jo kurš tad ietur pauzi pēc katra vārda, tie vienkārši izšaujas kā jūra. Kad mēģinu atkārtot vārdus, tie izklausās visnotaļ līdzīgi tiem, ko saka Šjetils, vismaz viņš saka, ka mana izruna ir laba. Jo laikam lielākie celmlauži latviešiem, kas mēģina kaut ko pateikt norvēģiski, ir visi tie š burti, kas viņiem veidojas no kj, sk un citiem pārējiem, kurus jau aizmirsu. Un vēl arī patskaņi, visas i, a un u variācijas, kas viņiem ir. Bet kopumā šī valoda skan skaisti, man tā šķiet. Vispār mācīšanās spars uz valodu šeit ir divtik lielāks kā Latvijā. Tur man bija mani pieraksti, kas vienīgie liecināja par šīs valodas eksistenci. Te tā ir visur, vislabāk jau man patīk veikalos. J Salg, salg, salg laikam ir mans mīļākais vārds, jo vasaras sezona beidzas, un atlaides uzbrūk. Arī pārtikas preču veikalos viss blakus cenām ir uzrakstīts. Ielu nosaukumi, jebkādi reklāmu teksti utt. Turklāt par jebkādu neskaidrību es vienmēr uzbāžos kādam norvēģim, un tas mani dāsni apgaismo.

Parastā norvēģu sarunā es spēju atpazīt vairākus es esmu man ir, un, vai, kaut kādus ciparus, kā arī jautājumu, vai tu saproti, ko mēs runājam/ko es saku? Vispār nav viegli apzināties, ko zinu, ko nezinu un vai vispār ko zinu. Ir nu jau kāds bariņš lietvārdu, ko varu nosaukt, skatoties pa labi un pa kreisi.

Kopā ar mums ir vesels bars francūžu. Un vakar kā reiz sanāca, ka uz ballīti ieradās pārsvarā tikai viņi. Francūži ir ļoti tādi.. viņiem patīk būt ar sevi, kaut ko apspriest, priecāties, ja vien saruna noris franciski, jo tad viņi var izpausties, cik nu vien var. Taču ar angļu valodu jau ir grūtāk, un doma īsti netiek izteikta līdz galam. Te rodas tā neeelielā valodas barjera, jo dažkārt ir grūti izteikties. Kas līdzīgs jau gadās arī ar mani. Norvēģi kopumā ņemot ļoti labi runā angliski, un viņiem ir plašāks vārdu loks, kurā parakāties, lai izteiktos. Kad runāju ar viņiem, dažreiz aizrunājos par ko tādu, ka jāņem talkā tēlainās izteiksmes līdzekļi un kaut kas ļoti konkrēti un dzīvīgi jāapraksta, un gluži vienkārši dažreiz pirms šādas stāstīšanas jāievelk elpa un jāpadomā, kaut nu pareizā stīga tiku uztverta. Jā, gadās, ka iztrūkst kāds vārds, un tad jāmeklē apkārtceļš – jāizskaidro šis vārds. Atceros, kā man reiz centās ieskaidrot, ko nozīmē pickled. Marinēts. Cik ilgi man stāstīja procesu par to, kā tiek marinēti gurķi! Un jā, šeit arī gadījās, ka Robins no Francijas kaut ko man vaicāja par boulingu un šo vārdu izrunāja tā, ka es nesapratu, par ko ir runa. Un veids, kā viņi man centās iestāstīt, kas ir boulings, haha, un nepielec, saprotiet, ja es ar vārdu field iedomājos bezmaz vai ganību laukus, tad tas man galīgi neasociējas ar vietu, pa kuru tiks ripināta bumba. Nu interesanti mums visiem iet. Ir daži, kas angliski runā bez jebkādas aizķeršanās, citi, it sevišķi francūži, dažus burtus izrunā savādāk, piemēram h viņi nu nemaz negrib izrunāt. Ī wanted to do it. Vakardien mēs, kas nebijām francūži, paskaidrojām viņiem, kā mums izklausās franču valoda, iekļaujot visu že žu šison sa me dizublī aue isi pur la žozefin. Haha, viņi saprot un smejas. Savukārt kā izklausās norvēģu valoda. Ārā lēkājošās skaņas ar visiem daudzajiem līdzskaņiem kopā ar mums svešajiem patskaņiem. Hāre du jobbere gansk hardrodes gāte vaien rainer. Vēl joprojām tā man tāda troļļu mūzika. Nu kā lai tā veiksmīgi pasaka, tas viss ļoti labi šeit iederas, Honefosa ar visu norvēģisko un pāris franciskām lietām pa vidu angliskā savienojumā.

Interesanti, ka norvēģi ielas sauc par gāte – gate, taču dažkārt uz ielu zīmītēm rakstīts nevis gate, bet vaien – veien, kas nozīmē ceļš. Un Šjetils nabags nemāk man izskaidrot, kāpēc tā. Samulsa.

Biju domājusi, ka čehu meitene runās arī krieviski, taču nekā. Kas manam prātam lika tā domāt, grūti saprast. Turklāt – esmu runājusi arī latviski, un ne tikai lietojot Skype un runājot pa telefonu, bet arī šeit esot. Kāda latviešu meitene no Bauskas šeit jau divus gadus dzīvo un tagad runā norvēģiski. Šogad sāks iet vidusskolā šeit. Renāti es satiku pirmā vakara prepārtijā kopā ar norvēģu dīdžeju, kam bija jāspēlē skolas Jocker’n klubā. Visnotaļ patīkami, jāatzīst.

Nedaudz no skolas un cilvēkiem

Citi, sākot ar manu tēvu, jautā man, vai tad skolā nemaz nav jābūt un kad tad reiz es sākšu mācīties. Jā, skola. Tāda pirmā septembra tradicionālā versija notika 16. augustā. Bija skaista apmākusies diena, kad mēs sākām pulcēties skolā pulksten 10. Sākotnēji, kad Anne-Kari mani pieveda parādīt skolu no ārpuses, tā tiešām šķita pavisam maziņa. Bet skolas pirmajā dienā tā bija divtik lielāka, un tiešām, daudz studentu, līdzīgi kā Valmierā, visi gatavi mesties studiju procesā un gatavi baudīt visu, kas tam piederas. Jā, tā tiešām izskatījās. Pie skolas autostāvvietas pat bija norīkots satiksmes kontrolētājs. Norvēģi parūpējas pat par šādām šķietami nesvarīgām lietām. Ienākot skolā, katram studentam pie durvīm tiek iedota roze. Ļoti patīkami. Taču pirmais, kas man ienāk prātā, ārprāts, cik tas izmaksā?!

Skola iekšā izskatās ļoti mājīga, nudien, it sevišķi priekštelpa ar tiešām augstajiem griestiem. Tiekam ievesti sporta zālē, kur arī notiek svinīgais process. Uzņēmu vienu varenu ļoti sliktas kvalitātes foto.

Speciāla programma tiek iedota katram studentam pie ieejas durvīm, un atkal es nodomāju, cik gan izmaksā šāda printēšana. Tipiski latviska domāšana.

Rektore savā runā piemin arī Norvēģijā notikušos traģēdijas notikumus, arī kāda skolas pārstāve ir atradusies šajā notikuma vietā, bet par laimi nav cietusi. Viņa ir gatava runāt arī ar citiem un dalīties savos pārdzīvojumos, ja vien tas neievelkas un nekļūst par vienīgo lietu, kas ar viņu tiek pārrunāta. Jā, šī bija lieta, ko skolas rektore teica angliski, jo aptuveni 95% no tā, ko teica jebkurš, kas runāja pie mikrofona, bija norvēģiski. Bija padomāts arī par muzikālo priekšnesumu, un tas bija tik norvēģisks, tik brīnišķīgs! „Alt er stille” bija skaista dziesma, ko izpildīja Jan Henrik Kulberg, dziedot un spēlējot mutes ermoņikas un ģitāru. Jā, ko gan jums izsaka „skaista dziesma”, kad tā saku, žēl, ka nedzirdējāt.

Vēlāk uzstājās arī brīnišķīga norvēģu dziedātāja, kas uzstājās kopā ar saksofonisti-flautisti un pianistu. Balss kā Siselai, tēti, smaids arī tāds pats. Viņi izpildīja vairākas dziesmas, viena no tām "Til ungdommen" - http://www.youtube.com/watch?v=gxPJbX5BKsU. Un saksofoniste gluži vienkārši bija virtuoze. Es vispār jutos iespaidota. Žēl, ka nedzirdējāt!

Vēlāk mūs savā varā pārņēma mūsu badiji, buddies, fadders. Ar Mēs es domāju Mūs – apmaiņas studentus. Tikām ievesti kādā klasē, kur visi viens otru beidzot varēja apskatīt. Tātad, šeit ir viena čehu meitene Eva (viens no vieglajiem vārdiem, ko atcerēties, ar dažiem pārējiem ir vienkārši šausmas J), pāris spāņu puikas, divas beļģu meitenes, trīs turki, 13 (!) francūži un es. Redziet, cik daudz francūžu. Dalījums pa istabām ir maksimāli veidots tā, lai francūži pēc iespējas retāk tiktu kopā ar citiem saviem tautiešiem. Kā viņi tiek kopā, tā tik viņi francuzē, paši viņi arī to atzīst, un vairāki no viņiem kā savu mērķi ir uzstādījuši angļu valodas zināšanu uzlabošanu. Francūžus ir vienkārši atšķirt, viņi vienmēr savā runā iepīs pa kādam „A-uē!” Auē! Tas ir kā „tiešām?!” Bet man viņi patīk. Man vispār visi patīk. Katrs ir tik dažāds, tiešām, bet visi ir ļoti sabiedriski un vēlas kaut ko uzzināt. Nu kā vēl to noraksturot, nezinu, notiek savstarpēja saziņa, visi čum un mudž, pļāpā un vispār viss ir štedi redi, kā Ilmārs teiktu. :D

Pēc visām runām mūsu badiji izvadā mūs pa skolu, veic īstu ice-braking kampaņu, it sevišķi čīlietis Huans. Monta, viņš Tevi atceras ļoti labi un teica kaut kā tā – Oh, Monta, yeah Monta, she was great, Monta was cool, I liked her a lot. Huans vēl joprojām uzstāj, ka viņam ir 14. Labi, labi, jociņi.

Vakarā notiek preparty, pēc tam party un tad afterparty. Vispār mūsu badiju programmā pārsvarā dominē šie party un preparty, kā arī tikšanās Jocker klubā, kas atrodas skolā. Jā, klubs skolā, kuru vada un pārvalda paši studenti. Nu ballīte notiek kā jau ballīte, visi dejo, nedaudz iedzer un priecājas. Vispār par iedzeršanu lielos apmēros te nemaz īsti nevar runāt, jo lētākā vīna pudele maksā 8 – 10 lati. Skolas Jocker klubā cenas ir relatīvi zemākas nekā citās vietās, bet te tas mazais tilpums alus, kas mazāks par 0,5 l, maksā apmēram 2,50. Glāze vīna – 4 lati. Par cigaretēm nemaz nerunāsim – Šjetils smēķē, un viņš teica, ka paciņa maksā apmēram 8, 9, 10 lati, ja pareizi atceros. Nu, trakā tauta! Tā ka nesatraucieties par mani, kamēr neesmu vēl aptvērusi, cik apmēram naudas man vajadzēs tam un šitam, esmu nolēmusi dzīvot prātīgi. Cenas tiešām ir grandiozas. Bet par veikaliem un cenu štellēm būs atsevišķs stāsts.

Tātad viss notiek, nu tikai jāsagaida pirmās lekcijas. Man tās sākas pirmdien. Dienā iespējamas divas lekcijas: 8:30-12:15 un 12:45-16:30. Man šeit būs četri kursi, un pārsvarā tie notiek pirmdienās, otrdienās un trešdienās. Tā ka man nosacīti paliek pāri diezgan daudz laika. Tā, lūk, ir ar mani.

Vakar izteicu Šjetilam žēlabas par to, ka ilgi neesmu bijusi mežā. Nu ko, kompānija tika salasīta, un mežs arī tika iekarots. Viņiem te arī aug bekas un bērzlapes. Nevienu gaileni gan neredzēju. Un uzkāpjot pašā augšā, paveras tik skaists skats! Ai man dieniņ, nu ko man vēl vairāk dzīvē vajag? Nu tikai apprecēties un daudz jaukus bērniņus. :)

Vakarā Šjetils no Aleksa dabūja atļauju paņemt viņa mašīnu, un tā mēs daži aizbraucām uz Ringkollen – kalnu vai augstu punktu kalnā, no kura paveras ai ai ai, kas tur paveras! Nu es tur stāvēju un neko nevarēju īsti pateikt. No turienes var redzēt to skaisto ezeru un Honefosu tālumā. Un miglu un citus kalnus, kuru zilā krāsa tā variē, ka māksliniekiem noteikti uzreiz roka sniedzas pēc krāsu paletes, lai sajauktu tieši šādas krāsas. Mmm. Nu, brīnišķīgi! Lai arī man bija iespējams uzņemt tikai sliktas kvalitātes foto, es to darīju, gan jau jūs arī kaut mazliet no tā redzēsiet un sapratīsiet.

Zenīts

Saule bija zenītā, un bija jāizvelk Zenīts, lai to iemūžinātu.

Komiski dzejiska atkāpe no līdzšinējā. Vārdu sakot, man Norvēģijā ir līdzi Gata dāvinātais pilnīgi jaunais un nelietotais 1991. gada (ja pareizi atminos, papīri nav līdzi) Zenit 12 XP.

Tātad, ja tam būs kāda vaina atbraucot mājās, tad pie tā būšu vainīga tikai es, citu grēkāžu gluži vienkārši nav bijis.

Apmēram divu nedēļu garumā neviens no mums nebija spējis saņemties nopirkt filmiņu. Klīdu pa Honefosu un atradu vajadzīgo. Es vairs īsti neatceros, cik filmiņa maksā Latvijā, bet te Canon veikalā tā maksā aptuveni piecus latus. Un kā vēlāk atklājās, tā ir nevis 36, bet 24 kadru filmiņa. Nezinu vēl, cik izmaksās attīstīšana, bet tam nav nozīmes.

Lieta tāda, ka ar Zenītu biju noņēmusies tikai divus gadus atpakaļ, pirmajā reizē bildējot brīnišķīgus skatus Kolkas ragā ar neieliktu filmiņu aparātā, ko es, saprotams, nezināju (izcils sniegums manā fotografēšanas biogrāfijā). Otrā reize bija Tūjas pludmalē, kad uzņēmu kadrus ar ģimeni (šoreiz filmiņu gan ieliku). Bildes, protams, viduvējas. Tajās manāms tikai Zenīta brīnišķīgais potenciāls. Šajā gadījumā slēptais. Un trešā reize bija Itālijā, kurā no divām filmiņām, ko izmantoju, nesaplēsu tikai vienu. Haha! Un tās bildes bija brīnišķīgas. Nudien.

Bet kā jums šķiet, vai es vispār ko atceros no visām manuālajām darbībām, kas bija jāpaveic, iekams tiek nospiesta poga? Ne vella ne. Turklāt es par šī aparāta darbību tiku informēta tā, kā pati tēvam pieprasīju – shutter speed un ekspozīcijas rādītāju kombinācijas noteiktā gaišumā (piedodiet, ka angliski, latviski jau paspēju aizmirst). Vārdu sakot, saņemot šādu dāvanu, sapratu, ka būs jāsaņemas. Mans Kolkas padomdevējs ieteica labu lietu, uz kuras pēc pāris filmiņu eksperimentiem es būšu labākais kadru ņēmējs ever, pilnīgi gribējās tā pateikt. Haha. Tātad – pie katras bildes papīrs rokā un aidā, pieraksti vienas bildes dažādas šīs ciparu kombinācijas, numurē bildes, eksperimentē, un pēc attīstīšanas veic analīzi. Domā, saproti, mācies.

Tas arī bija tas, ko pēc vienīgajām divām saulainajām dienām es devos darīt. Saules nav, žēl, nokavēju. Nu nekas. Devos Uphill kopmītņu virzienā, jo no turienes paveras skats un Honefosu no augšas. Mmm, diena bija apmākusies, un to rādītāju, kas nosaka ilgumu, kādā tiks ielaista iekšā gaisma, es liku lielāku. Jā, tas arī ir tas shutter speed. Respektīvi, 125. 1/125 daļa sekundes, ja pareizi sapratu. Atceros, ka Itālijā pārsvarā lietoju par vienu vienību augstāku šo rādītāju, - 250 - mazāku ātrumu, lai ielaistu gaismu. Haha, iespējams, es tagad tādas muļķības gvelžu, bet tā nu ar mani ir, tas ir tā, kā es to atceros un saprotu.

Šo ātrumu es dažkārt noregulēju uz 60, arī dažādās kombinācijās ar ekspozīcijas rādītāju. Par šo lielumu vispār neko neatceros, taču vai tik nebija tā, ka jo lielāks shutter speed rādītājs (īsāku laika posmu tiek ielaista gaisma), jo mazāks ekspozīcijas rādītājs? Un pretēji. Smejieties tagad, es ļauju, bet es ļoti gaidu pirmo filmiņas attīstīšanu, lai redzētu, vai mans šāds izglītošanās veids vispār kaut kam der un vai nebūs jāmetas pie interneta, ko man īsti nepatīk darīt, jo tur tomēr ir termini, visa tā padarīšana angliski. Jau latviski tas prasa koncentrēšanos un jautājumus.

Pirmā neveiksme. Šodien bija otrā fotografēšanas diena, kad vakarpusē tomēr uzspīdēja saule un deva man lieliskus kadrus ar ļoti labu gaismu, kas izceltu norvēģu dzīvojamo māju krāsu intensitāti attiecībā pret citām krāsām, piemēram zāli vai debesīm. Visi kadri izbeigušies, jāizņem filmiņa. Rūpīgi pēc jūtūbē ievietotajiem video sekoju instrukcijām, filmiņu izņemu, bet tā mazā filmiņas daļa, tā mazā filmas ļerpatiņa, ir tur iekšā, nekādas ļipiņas nav. Sasodīts! To noteikti vajag attīstīšanas procesā, es tā iedomājos, jo aiz kā tad dabūs tō bild’ lauke? Sasodīts! Kā es to dabūju gatavu? Neko taču ar spēku nedarīju. Vardarbīgs un pat ne nojaušami nelabvēlīgs spēks, kad veicu pēdējo filmiņas tīšanas procesu, tiešām netika pielietots. Domāju un nesaprotu. Vienīgais, kas vēl varētu būt – brīdī, kad ielieku filmiņu, mazlietiņ fotolentes jāuztin uz tās ass, tās vārpstiņas. Cits to izdara vairāk, cits mazāk, un tad tiek sākti veikt fotokadri, noteiktais skaits. Tā kā veicu uzskaiti un kadru numerāciju uz papīra, man arī tika izdarīti 24 kadri, pēc kuriem kadra pārtinējs arī atteicās kaut ko tālāk pārtīt. Vai fotolentei nav iestrādāta kāda rezerve šādiem gadījumiem? Laikam būšu atkal pārcentusies ar filmiņas ielikšanu un sākotnējo uztīšanu pirms kadru ķeršanas. Nu nekas. Vēl jau ir piecas filmiņas.

Nu labi, nav jau šis nekāds fotoblogs. Taču es te tiešām bildēšu. Ik pa laikam, kaut ko redzot, ienāk prātā „O, kadrs! Kur kamera?”. Nu, jābildē tak. Tās bildes pēc tam vismaz taustāmas.

Bet Zenīts turpina būt brīnišķīgs.

Åge Aleksandersen - Min dag

Hei, šajā lietainajā vakarā, atrodoties tīmekļa varenajos tīklos, manā prātā pēkšņi ienāca norvēģiskais vārdu savienojums min dag. Vienkārši un spontāni. Nav pat grūti iedomāties, ko tas varētu nozīmēt - mana diena. Pajautāju jūtūbei, ko viņa par to saka, un tā man parādīja Ogi Aleksandersenu un viņa dziesmu. Biju domājusi, ka pēc šāda vaicājuma atvērsies kādas dzimšanas dienas videoatspoguļojums. Nu ko vēl teikt. Feini skan.
http://www.youtube.com/watch?v=h2QyGLYakl4

Cita diena

Naktis gan vēsas. Šjetils (saukšu viņu latviski) devās ārā ar savu draudzeni  tūliņ pēc tam, kad es tikko no turienes nācu, jo nesu atkritumus. Bija vēls un tumšs, un es jau paspēju nodrebināties savā jakā. Šjetils devās laukā vienā T-kreklā. Uz manu jautājumu, vai viņam nebūs auksti, viņš smaidot atbildēja: „Esmu norvēģis.” Nu nu, norvēģi, gan jau tev arī ar laiku būs auksti. Sega man šeit ir ļoti bieza, un pa naktīm ir salīdzinoši karsti. Braucot uz šejieni un iepriekš papētot laika prognozes, viss liecināja par to, ka te būs drūms un pelēks, lietains un nomācies. Un, protams, es paņēmu daudz un dažādas siltās drēbes, taču pirmajām saulainajām dienām neko prātīgu savā skapī neatradu. Šodien kā reiz ir pirmā apmākusies diena, pie tam svētdiena – ielas samērā tukšas, mašīnas nu jau mazāk kursē cauri visai pilsētai kā iepriekš, turklāt izrādās, ka pārtikas veikali arī ir ciet. Manī iekšā jundīja doma, ka gribās „kaut ko nu tādu foršu, garšīgu, nu tādu.. nu tad jau ieraudzīs, ko gribēs”. Nekā. Lētākais no pārtikas veikaliem Rema 1000 ciet. Tas interesantā kārtā atrodas blakus Rimi veikalam, kas ir stipri dārgāks. Pat Šjetils tīri vai smīkņāja par šādu veikalu blakussalikumu.

Es dzīvoju vienās no divām kopmītnēm, kuras Anni-Kare, lai vieglāk orientēties, nosaukusi par „Uphill” un „Downhill”. Dzīvoju otrajās, taču šodien devos virzienā uz Uphill kopmītņu pusi, lai nodotos eksperimentiem ar savu Zenītu un dabūtu skatīt pilsētu nedaudz vairāk no augšas. Un Uphill tiešām ir uphill, no šejienes paveras brīnišķīgs skats uz Honefosu, taču aiz muguras paliek stāvais ceļš augšup ar norvēģiem raksturīgajām mājiņām. Zenīts tikai bildēja un bildēja, redzēs, kas tur sanāks.

Lai dabūtu istabā internetu, mums tika iedota vesela instrukcijas lapa, kā rīkoties. Jāsāk ar to, ka jānopērk interneta vads. Tā es kopā ar franču meitenēm pašai neplānoti devos tieši to arī darīt, un neviena no mums nebija paņēmusi līdzi instrukcijas lapu. Atnākot mājās, izlasu: „You must buy/use a networkcard 10/100 (not ISDN) and a UTP cable (not twisted)”. Šis and man lika vēlreiz iet uz veikalu un pirkt adapteri. Franču meitene Mariona bija gudrāka par mani un to nedarīja, jo izrādās, ka ar kabeli pilnīgi pietiek. Arī man. Nu nekas. Savas 99 kronas atgūstu nākamajā dienā, atgriežot preci veikalā, kur viņi to laipni smaidot paņem atpakaļ un ar mani rēķinus izdara paprasot vien vārdu, telefona numuru un parakstu. Man patīk. Draudzīgi.

Vakar (sestdien) Honefosā notika kaut kāds sportisks pasākums. Pie viena liela veikala pulcējās bariņš cilvēku, kas skatījās, kā notiek strītbola spēle. Nofilmēju jums par prieku. Haha, nu tikai ieraudzīju, ka atkal esmu to nofilmējusi ačgārni (vēl jopromām neesmu piefiksējusi, kādā stāvoklī man jātur telefons, lai nenotiktu šādi te). Pašķiebiet nu galviņas pa kreisi. Hah, jāsmejās.

Citviet trenējās skrējēji, satiksme tika regulēta nostāk no pilsētas centra, skanēja skaļa mūzika un bija uzstādīta skatuve, uz kuras vēl nekas nenotika. Šjetils teica, ka pilsētā notika maratons.

Es daru šo to visu ko. Gaidu jau to otrdienu, kad redzēšu studentus, jo neko vairāk pagaidām par saviem diviem dzīvokļa biedriem un Marionas divām franču draudzenēm nezinu. Meloju. Vakar taču ieradās Šjetila blakusistabas biedrs Aleksis/Alekss. Aleksandrs. Mūsu dzīvoklis ir nokomplektējies. Alekss arī ir norvēģis, ar kuru es ātri atradu kopīgu valodu. Prieks. Man patīk mūsu dzīvokļa četrotne. Turklāt es bieži dzirdu norvēģu valodu, un tas ir labi.

Ierašanās diena

Liktenīgais datums pienācis, jābrauc uz Norvēģiju. Es nezinu, kā citiem, bet man personīgi ir ļoti grūti savākt mantas dzīvošanai, ja jādodas prom uz četriem mēnešiem, to visu mēģinot darīt, lai netiktu pārsniegts 20 kg bagāžas ierobežojums. Ak jā, un arī 10 kg smagā rokas bagāža, ko drīkst ņemt. Gultasveļa, dvieļi, apavi un pārējās lietas – tas viss šajos 30 kg jāsatilpina. Aizbraukšanas diena ir dīvaina. Nerunāsim nemaz par manu šausmīgo garastāvokli, kad pa labi pa kreisi tiek pinkšķēts, nemaz to negribot. Sasodīts.

Lidojums ir patīkams. Var iztikt bez košļājamās gumijas vai končas. Var redzēt ezerus, jau var dzirdēt norvēģu valodu, kas man tiešām patīk. Redz, kā stiepju gumiju, netieku tālāk. Ak jā, valūtas mainīšana. Vienam latam atbilst nedaudz mazāk kā desmit kronas. Lai nesarežģītu sev dzīvi, es rēķinu visu no norvēģu kronām atņemot pēdējo ciparu, tādējādi iegūstot summu latos. Tātad, no lidostas līdz Oslo autoostai un no tās līdz savai pilsētiņai es tiku, iztērējot divus simtus. Protams, kronas. Vispār, tērēt naudu simtos ir dīvaini. Atdodot naudu, es jūtos nedaudz slikti, savādāk neprotu to noraksturot, jo es parasti cenšos taupīt, bet, lai arī prāts saprot, ka netiek tērēti simtiem latu, šīs summas pašas par sevi gāž mani no kājām. Nespēju pierast.

Bet pie kā es paliku. Mana sapņu zeme Norvēģija, te nu tā ir. Braucu ar autobusu un priecājos, un priecājos, tāda taču vienmēr ir pirmā reakcija, ierodoties citā valstī, vismaz man. Pirmais - akmeņu sienas, klintis, kas viņiem ir. Gluži kā Somijā, kad tur biju. Man patīk. Tuneļi! Tādi bija tikai Itālijā, kad tur biju, un te atkal. Kas vēl, kas vēl, nemaz nevaru atsaukt atmiņā visu, kas bija. Taču galvenais, kas mani sajūsmināja un kas mani sajūsmināja jau bērnībā un lika šai zemei kļūt par sapņu zemi – skaistie kalni, fjordi. Honefosa, saukšu to latviski, atrodas uz ziemeļiem no liela skaista ezera, kura krasti aiziet lielā stāvumā uz augšu, un te arī atrodas ceļš, kas mani ved uz pilsētu. Ai ai! Kādas krāsas! Ierakstiet Googles meklētājā Norway, un tā jums parādīs šo krāsu maiņu, kad kalni izskatās zilgani, bet vienam kalnam blakus esošais kalns ir citādi zilā krāsā nekā tas tur, un vēl tas otrs. Un vēl, no šāda augstuma, kāds Latvijā īsti nav iespējams, braucot garām ezeram, tas mirguļo gluži kā skatoties uz ezeru no lidmašīnas loga. Nu lūk, te tā bija, mana Norvēģija, kurā ierados. Un Honefosa, kurā mani sagaidīja sieviete, kas man rakstīja e-pastus par visu, kas saistīts ar studijām šeit. Smaidīgā Anne-Kari. Mans milzīgais čemodāns tika ievietots viņas mašīnas bagāžnieka, un  te nu es redzēju – pilsētiņas centrs, autobusa gala pietura, upe, iepirkšanās iela, skola un visbeidzot kopmītnes. „Te ir veļas mazgātuve, būs nepieciešama karte, ar kuras palīdzību veļu varēs mazgāt, ā, un re, te ir tava pastkastīte, jo nu tev ir sava adrese. Un te – tavs dzīvoklis, re, tavs pretējās istabas dzīvokļa biedrs …… (nesaprotamu skaņu savirknējums, kas nozīmē šī norvēģa vārdu) (Kjetil, ko izrunā līdzīgi kā Šjetil) (nu jau zinu). Šis puisis mocījās ar paša un sava pagājušā gada istabas biedra Aleksa saldētavas atsaldēšanu, kuras durvis tikušas nedaudz atstātas vaļā, kamēr tā darbojās. Puisis sākumā diezgan atturīgs, bet vēlāk jau diezgan runīgs, savā ziņā tiešām līdzīgs latviešu puikām un viņu domāšanas veidam. Tā lūk. Biju plānojusi doties ārā, taču jāpalīdz ar ledusskapi, jo sākumā nezināju, ka pats norvēģu puika kopā ar Aleksu šo ledusskapi ir atstājuši šādā stāvoklī. Nu, jāpalīdz takš, jāsapazīstas arī. Nu tad arī ar visu šo ņēmu un aizmirsu savā istabā telefonu, kas nozīmē, ka tie, kuri nezināja, ka esmu galā,  domāja, ka ar mani ir noticis sazin kas. Mana vaina. Tā gan.. Vēlāk ieradās mana blakusistabas biedrene Mariona (Marion) no Francijas. Jauka meitene, ļoti patīkama, tāds ir mans pirmais iespaids par viņu.

Bet par dzīvošanu – man ir piešķirta 16 kvadrātmetru telpa ar logu, kurā atrodas gulta, skapis, mazs galdiņš pie tā, sekcija, galds, krēsls, galda lampa, kā arī virtuves piederumi. Man šāda istaba mēnesī izmaksā aptuveni 325 latus, cenā iekļaujot gan siltumu, gan internetu un elektrību. Tā nu maksā kopmītnes. Bet es nebūt nesūdzos – nav jau arī pamata tā darīt: šeit es dalu tikai vannas istabu (ar vienu cilvēku) un virtuvi apvienojumā ar dzīvojamo istabu (ar vēl trijiem cilvēkiem). Salīdzinājumā ar mūsu istabu uz diviem, vannas istabu uz četriem un virtuvi uz visu stāvu, šī jau ir ekstra. Nudien.

Man te patīk. Varbūt tāpēc, ka šeit spīd saule, ko, kā teica Kjetil, es atvedu šeit no Latvijas. Vai varbūt tāpēc, ka te ir dažādas iespējas kaut ko darīt. Vai arī tāpēc, ka šī gluži vienkārši ir Norvēģija un man ar Latviju atšķiras pat laika josla, lai gan tikai par nieka vienu stundu atpakaļ (un labi, ka ne vairāk). Taču man te būs labi. Vienīgais, kā ļoti ļoti pietrūkst, ir Gatis.

Te jums mans telefona foto ar kopmītņu ārpuses skatu, jo iepriekšējā raksta saite uz ielu, kurā šī ēka atrodas, laikam nedarbojas. Mana naktsmītņu ēka. Es dzīvoju otrajā stāvā sāna pusē kreisajā tālākajā logā.

Labu nakti, dodos pie miera.

Visa sākums

Sveiki, mīļie!

Pat grūti saprast, kā sākt. Šobrīd nu jau otro dienu atrodos Norvēģijā, savā bērnības un jaunības sapņu zemē. Nu kas tad nu šoreiz, kā tad šoreiz Lāsma atkal izdomājusi kaut kur aizbraukt, daudzi nodomās. Ne par velti, jo šajā reizē tas nav tūristu prieku izbaudīšanas mērķis (lai gan vai nu es iztikšu bez tā? Protams, ne), bet gan augstskolas studentu privilēģija - Erasmus apmaiņas studijas. Tieši tā. Pēdējo savu studiju gadu tomēr gribējās savādāku, ar ilgi kārotajām apmaiņas studijām. Lai gan studenti parasti cenšas šo iespēju izmantot jau agrāk, es kaut kā, redziet kā, jau novilku visu to lietu līdz pēdējam, tādējādi samazinot savas iespējas izvērsties ar trūkstošo kredītpunktu savākšanu pēc iespējas ilgākā laika posmā pēcāk. Tas nekas. Man viss jau izdomāts. Bet pie kā es paliku - esmu Norvēģijā. Dāsnā Eiropas Savienība man piešķir 880 EUR mēnesī, ar ko tad man arī jāsanāk aizlidošanai un atlidošanai, dzīvošanai un ēšanai, kā arī visam pārējam, ko vien var iedomāties. Naudiņas daudz, bet ripo tā varen ātri. Skaties vien, kā pazūd simtiņš pēc simtiņa.

Pirms šāda ieraksta "Šobrīd nu jau otro dienu atrodos Norvēģijā" vēl bija lietiņas jāizdara - dažādas tikšanās ar Starptautiskās daļas pārstāvjiem, augstskolas atrašana, kursu atrašana un nu jau laicīgā pielīdzināšana Vidzemes Augstskolas kursiem, kredītpunktu rēķināšana, paraksti, parakstu meklēšana, e-pasti utt. Un beigu beigās tiek atrasts lidojums, ar kuru nonākt galā. Tas jau visu padara reālistiskāku, sāk pārņemt sajūta "Es Braukšu Gan Uz Norvēģiju". Un, kad kontā ieskaita visu naudu par turpmāko semestri, šī sajūta jau ir pastiprinājusies, pie tam tā mijas ar domām, ka vai tik nevajadzētu tagad doties uz autoplaci noskatīt kādu smuku braucamo priekšdienām. Hihi.

Lai vai kā, tiek izvēlēta Buskerud University College Norvēģijas pilsētiņā Hønefoss ar dzīvesvietu kopmītnēs ielā Harald Hardrådes gate 19-23 (sarkanais atzīmētais punkts ir iela, kurā dzīvoju) (uzklikšķinot uz sarkanā punkta, parādās informācija par šo ielu. Nospiežot "Ielas skats", parādās iela. Paverieties apkārt. Dodieties pa ceļu, uz kura nav nevienas mašīnas. Ejiet, ejiet. Starp tām divām garāžu rindām labajā pusē atrodas manas kopmītnes - ēka ar apaļu iestarpinājumu jumta daļā). Pilsētiņa atrodas 62 km attālumā no Oslo (ušlu, kā to izrunā norvēģi). Tad tik aidā, gaidam 11. augustu, un Lāsma dodas ceļā. Pēdējie latviešu labumi, un tik metamies uz četru mēnešu nogruntēšanos šeit, kas arī ir iemesls šī bloga tapšanai.