Zenīts

Saule bija zenītā, un bija jāizvelk Zenīts, lai to iemūžinātu.

Komiski dzejiska atkāpe no līdzšinējā. Vārdu sakot, man Norvēģijā ir līdzi Gata dāvinātais pilnīgi jaunais un nelietotais 1991. gada (ja pareizi atminos, papīri nav līdzi) Zenit 12 XP.

Tātad, ja tam būs kāda vaina atbraucot mājās, tad pie tā būšu vainīga tikai es, citu grēkāžu gluži vienkārši nav bijis.

Apmēram divu nedēļu garumā neviens no mums nebija spējis saņemties nopirkt filmiņu. Klīdu pa Honefosu un atradu vajadzīgo. Es vairs īsti neatceros, cik filmiņa maksā Latvijā, bet te Canon veikalā tā maksā aptuveni piecus latus. Un kā vēlāk atklājās, tā ir nevis 36, bet 24 kadru filmiņa. Nezinu vēl, cik izmaksās attīstīšana, bet tam nav nozīmes.

Lieta tāda, ka ar Zenītu biju noņēmusies tikai divus gadus atpakaļ, pirmajā reizē bildējot brīnišķīgus skatus Kolkas ragā ar neieliktu filmiņu aparātā, ko es, saprotams, nezināju (izcils sniegums manā fotografēšanas biogrāfijā). Otrā reize bija Tūjas pludmalē, kad uzņēmu kadrus ar ģimeni (šoreiz filmiņu gan ieliku). Bildes, protams, viduvējas. Tajās manāms tikai Zenīta brīnišķīgais potenciāls. Šajā gadījumā slēptais. Un trešā reize bija Itālijā, kurā no divām filmiņām, ko izmantoju, nesaplēsu tikai vienu. Haha! Un tās bildes bija brīnišķīgas. Nudien.

Bet kā jums šķiet, vai es vispār ko atceros no visām manuālajām darbībām, kas bija jāpaveic, iekams tiek nospiesta poga? Ne vella ne. Turklāt es par šī aparāta darbību tiku informēta tā, kā pati tēvam pieprasīju – shutter speed un ekspozīcijas rādītāju kombinācijas noteiktā gaišumā (piedodiet, ka angliski, latviski jau paspēju aizmirst). Vārdu sakot, saņemot šādu dāvanu, sapratu, ka būs jāsaņemas. Mans Kolkas padomdevējs ieteica labu lietu, uz kuras pēc pāris filmiņu eksperimentiem es būšu labākais kadru ņēmējs ever, pilnīgi gribējās tā pateikt. Haha. Tātad – pie katras bildes papīrs rokā un aidā, pieraksti vienas bildes dažādas šīs ciparu kombinācijas, numurē bildes, eksperimentē, un pēc attīstīšanas veic analīzi. Domā, saproti, mācies.

Tas arī bija tas, ko pēc vienīgajām divām saulainajām dienām es devos darīt. Saules nav, žēl, nokavēju. Nu nekas. Devos Uphill kopmītņu virzienā, jo no turienes paveras skats un Honefosu no augšas. Mmm, diena bija apmākusies, un to rādītāju, kas nosaka ilgumu, kādā tiks ielaista iekšā gaisma, es liku lielāku. Jā, tas arī ir tas shutter speed. Respektīvi, 125. 1/125 daļa sekundes, ja pareizi sapratu. Atceros, ka Itālijā pārsvarā lietoju par vienu vienību augstāku šo rādītāju, - 250 - mazāku ātrumu, lai ielaistu gaismu. Haha, iespējams, es tagad tādas muļķības gvelžu, bet tā nu ar mani ir, tas ir tā, kā es to atceros un saprotu.

Šo ātrumu es dažkārt noregulēju uz 60, arī dažādās kombinācijās ar ekspozīcijas rādītāju. Par šo lielumu vispār neko neatceros, taču vai tik nebija tā, ka jo lielāks shutter speed rādītājs (īsāku laika posmu tiek ielaista gaisma), jo mazāks ekspozīcijas rādītājs? Un pretēji. Smejieties tagad, es ļauju, bet es ļoti gaidu pirmo filmiņas attīstīšanu, lai redzētu, vai mans šāds izglītošanās veids vispār kaut kam der un vai nebūs jāmetas pie interneta, ko man īsti nepatīk darīt, jo tur tomēr ir termini, visa tā padarīšana angliski. Jau latviski tas prasa koncentrēšanos un jautājumus.

Pirmā neveiksme. Šodien bija otrā fotografēšanas diena, kad vakarpusē tomēr uzspīdēja saule un deva man lieliskus kadrus ar ļoti labu gaismu, kas izceltu norvēģu dzīvojamo māju krāsu intensitāti attiecībā pret citām krāsām, piemēram zāli vai debesīm. Visi kadri izbeigušies, jāizņem filmiņa. Rūpīgi pēc jūtūbē ievietotajiem video sekoju instrukcijām, filmiņu izņemu, bet tā mazā filmiņas daļa, tā mazā filmas ļerpatiņa, ir tur iekšā, nekādas ļipiņas nav. Sasodīts! To noteikti vajag attīstīšanas procesā, es tā iedomājos, jo aiz kā tad dabūs tō bild’ lauke? Sasodīts! Kā es to dabūju gatavu? Neko taču ar spēku nedarīju. Vardarbīgs un pat ne nojaušami nelabvēlīgs spēks, kad veicu pēdējo filmiņas tīšanas procesu, tiešām netika pielietots. Domāju un nesaprotu. Vienīgais, kas vēl varētu būt – brīdī, kad ielieku filmiņu, mazlietiņ fotolentes jāuztin uz tās ass, tās vārpstiņas. Cits to izdara vairāk, cits mazāk, un tad tiek sākti veikt fotokadri, noteiktais skaits. Tā kā veicu uzskaiti un kadru numerāciju uz papīra, man arī tika izdarīti 24 kadri, pēc kuriem kadra pārtinējs arī atteicās kaut ko tālāk pārtīt. Vai fotolentei nav iestrādāta kāda rezerve šādiem gadījumiem? Laikam būšu atkal pārcentusies ar filmiņas ielikšanu un sākotnējo uztīšanu pirms kadru ķeršanas. Nu nekas. Vēl jau ir piecas filmiņas.

Nu labi, nav jau šis nekāds fotoblogs. Taču es te tiešām bildēšu. Ik pa laikam, kaut ko redzot, ienāk prātā „O, kadrs! Kur kamera?”. Nu, jābildē tak. Tās bildes pēc tam vismaz taustāmas.

Bet Zenīts turpina būt brīnišķīgs.