Citi, sākot ar manu tēvu, jautā man, vai tad skolā nemaz nav jābūt un kad tad reiz es sākšu mācīties. Jā, skola. Tāda pirmā septembra tradicionālā versija notika 16. augustā. Bija skaista apmākusies diena, kad mēs sākām pulcēties skolā pulksten 10. Sākotnēji, kad Anne-Kari mani pieveda parādīt skolu no ārpuses, tā tiešām šķita pavisam maziņa. Bet skolas pirmajā dienā tā bija divtik lielāka, un tiešām, daudz studentu, līdzīgi kā Valmierā, visi gatavi mesties studiju procesā un gatavi baudīt visu, kas tam piederas. Jā, tā tiešām izskatījās. Pie skolas autostāvvietas pat bija norīkots satiksmes kontrolētājs. Norvēģi parūpējas pat par šādām šķietami nesvarīgām lietām. Ienākot skolā, katram studentam pie durvīm tiek iedota roze. Ļoti patīkami. Taču pirmais, kas man ienāk prātā, ārprāts, cik tas izmaksā?!
Skola iekšā izskatās ļoti mājīga, nudien, it sevišķi priekštelpa ar tiešām augstajiem griestiem. Tiekam ievesti sporta zālē, kur arī notiek svinīgais process. Uzņēmu vienu varenu ļoti sliktas kvalitātes foto.
Speciāla programma tiek iedota katram studentam pie ieejas durvīm, un atkal es nodomāju, cik gan izmaksā šāda printēšana. Tipiski latviska domāšana.
Rektore savā runā piemin arī Norvēģijā notikušos traģēdijas notikumus, arī kāda skolas pārstāve ir atradusies šajā notikuma vietā, bet par laimi nav cietusi. Viņa ir gatava runāt arī ar citiem un dalīties savos pārdzīvojumos, ja vien tas neievelkas un nekļūst par vienīgo lietu, kas ar viņu tiek pārrunāta. Jā, šī bija lieta, ko skolas rektore teica angliski, jo aptuveni 95% no tā, ko teica jebkurš, kas runāja pie mikrofona, bija norvēģiski. Bija padomāts arī par muzikālo priekšnesumu, un tas bija tik norvēģisks, tik brīnišķīgs! „Alt er stille” bija skaista dziesma, ko izpildīja Jan Henrik Kulberg, dziedot un spēlējot mutes ermoņikas un ģitāru. Jā, ko gan jums izsaka „skaista dziesma”, kad tā saku, žēl, ka nedzirdējāt.
Vēlāk uzstājās arī brīnišķīga norvēģu dziedātāja, kas uzstājās kopā ar saksofonisti-flautisti un pianistu. Balss kā Siselai, tēti, smaids arī tāds pats. Viņi izpildīja vairākas dziesmas, viena no tām "Til ungdommen" - http://www.youtube.com/watch?v=gxPJbX5BKsU. Un saksofoniste gluži vienkārši bija virtuoze. Es vispār jutos iespaidota. Žēl, ka nedzirdējāt!
Vēlāk mūs savā varā pārņēma mūsu badiji, buddies, fadders. Ar Mēs es domāju Mūs – apmaiņas studentus. Tikām ievesti kādā klasē, kur visi viens otru beidzot varēja apskatīt. Tātad, šeit ir viena čehu meitene Eva (viens no vieglajiem vārdiem, ko atcerēties, ar dažiem pārējiem ir vienkārši šausmas J), pāris spāņu puikas, divas beļģu meitenes, trīs turki, 13 (!) francūži un es. Redziet, cik daudz francūžu. Dalījums pa istabām ir maksimāli veidots tā, lai francūži pēc iespējas retāk tiktu kopā ar citiem saviem tautiešiem. Kā viņi tiek kopā, tā tik viņi francuzē, paši viņi arī to atzīst, un vairāki no viņiem kā savu mērķi ir uzstādījuši angļu valodas zināšanu uzlabošanu. Francūžus ir vienkārši atšķirt, viņi vienmēr savā runā iepīs pa kādam „A-uē!” Auē! Tas ir kā „tiešām?!” Bet man viņi patīk. Man vispār visi patīk. Katrs ir tik dažāds, tiešām, bet visi ir ļoti sabiedriski un vēlas kaut ko uzzināt. Nu kā vēl to noraksturot, nezinu, notiek savstarpēja saziņa, visi čum un mudž, pļāpā un vispār viss ir štedi redi, kā Ilmārs teiktu. :D
Pēc visām runām mūsu badiji izvadā mūs pa skolu, veic īstu ice-braking kampaņu, it sevišķi čīlietis Huans. Monta, viņš Tevi atceras ļoti labi un teica kaut kā tā – Oh, Monta, yeah Monta, she was great, Monta was cool, I liked her a lot. Huans vēl joprojām uzstāj, ka viņam ir 14. Labi, labi, jociņi.
Vakarā notiek preparty, pēc tam party un tad afterparty. Vispār mūsu badiju programmā pārsvarā dominē šie party un preparty, kā arī tikšanās Jocker klubā, kas atrodas skolā. Jā, klubs skolā, kuru vada un pārvalda paši studenti. Nu ballīte notiek kā jau ballīte, visi dejo, nedaudz iedzer un priecājas. Vispār par iedzeršanu lielos apmēros te nemaz īsti nevar runāt, jo lētākā vīna pudele maksā 8 – 10 lati. Skolas Jocker klubā cenas ir relatīvi zemākas nekā citās vietās, bet te tas mazais tilpums alus, kas mazāks par 0,5 l, maksā apmēram 2,50. Glāze vīna – 4 lati. Par cigaretēm nemaz nerunāsim – Šjetils smēķē, un viņš teica, ka paciņa maksā apmēram 8, 9, 10 lati, ja pareizi atceros. Nu, trakā tauta! Tā ka nesatraucieties par mani, kamēr neesmu vēl aptvērusi, cik apmēram naudas man vajadzēs tam un šitam, esmu nolēmusi dzīvot prātīgi. Cenas tiešām ir grandiozas. Bet par veikaliem un cenu štellēm būs atsevišķs stāsts.
Tātad viss notiek, nu tikai jāsagaida pirmās lekcijas. Man tās sākas pirmdien. Dienā iespējamas divas lekcijas: 8:30-12:15 un 12:45-16:30. Man šeit būs četri kursi, un pārsvarā tie notiek pirmdienās, otrdienās un trešdienās. Tā ka man nosacīti paliek pāri diezgan daudz laika. Tā, lūk, ir ar mani.
Vakar izteicu Šjetilam žēlabas par to, ka ilgi neesmu bijusi mežā. Nu ko, kompānija tika salasīta, un mežs arī tika iekarots. Viņiem te arī aug bekas un bērzlapes. Nevienu gaileni gan neredzēju. Un uzkāpjot pašā augšā, paveras tik skaists skats! Ai man dieniņ, nu ko man vēl vairāk dzīvē vajag? Nu tikai apprecēties un daudz jaukus bērniņus. :)
Vakarā Šjetils no Aleksa dabūja atļauju paņemt viņa mašīnu, un tā mēs daži aizbraucām uz Ringkollen – kalnu vai augstu punktu kalnā, no kura paveras ai ai ai, kas tur paveras! Nu es tur stāvēju un neko nevarēju īsti pateikt. No turienes var redzēt to skaisto ezeru un Honefosu tālumā. Un miglu un citus kalnus, kuru zilā krāsa tā variē, ka māksliniekiem noteikti uzreiz roka sniedzas pēc krāsu paletes, lai sajauktu tieši šādas krāsas. Mmm. Nu, brīnišķīgi! Lai arī man bija iespējams uzņemt tikai sliktas kvalitātes foto, es to darīju, gan jau jūs arī kaut mazliet no tā redzēsiet un sapratīsiet.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru