Liktenīgais datums pienācis, jābrauc uz Norvēģiju. Es nezinu, kā citiem, bet man personīgi ir ļoti grūti savākt mantas dzīvošanai, ja jādodas prom uz četriem mēnešiem, to visu mēģinot darīt, lai netiktu pārsniegts 20 kg bagāžas ierobežojums. Ak jā, un arī 10 kg smagā rokas bagāža, ko drīkst ņemt. Gultasveļa, dvieļi, apavi un pārējās lietas – tas viss šajos 30 kg jāsatilpina. Aizbraukšanas diena ir dīvaina. Nerunāsim nemaz par manu šausmīgo garastāvokli, kad pa labi pa kreisi tiek pinkšķēts, nemaz to negribot. Sasodīts.
Lidojums ir patīkams. Var iztikt bez košļājamās gumijas vai končas. Var redzēt ezerus, jau var dzirdēt norvēģu valodu, kas man tiešām patīk. Redz, kā stiepju gumiju, netieku tālāk. Ak jā, valūtas mainīšana. Vienam latam atbilst nedaudz mazāk kā desmit kronas. Lai nesarežģītu sev dzīvi, es rēķinu visu no norvēģu kronām atņemot pēdējo ciparu, tādējādi iegūstot summu latos. Tātad, no lidostas līdz Oslo autoostai un no tās līdz savai pilsētiņai es tiku, iztērējot divus simtus. Protams, kronas. Vispār, tērēt naudu simtos ir dīvaini. Atdodot naudu, es jūtos nedaudz slikti, savādāk neprotu to noraksturot, jo es parasti cenšos taupīt, bet, lai arī prāts saprot, ka netiek tērēti simtiem latu, šīs summas pašas par sevi gāž mani no kājām. Nespēju pierast.
Bet pie kā es paliku. Mana sapņu zeme Norvēģija, te nu tā ir. Braucu ar autobusu un priecājos, un priecājos, tāda taču vienmēr ir pirmā reakcija, ierodoties citā valstī, vismaz man. Pirmais - akmeņu sienas, klintis, kas viņiem ir. Gluži kā Somijā, kad tur biju. Man patīk. Tuneļi! Tādi bija tikai Itālijā, kad tur biju, un te atkal. Kas vēl, kas vēl, nemaz nevaru atsaukt atmiņā visu, kas bija. Taču galvenais, kas mani sajūsmināja un kas mani sajūsmināja jau bērnībā un lika šai zemei kļūt par sapņu zemi – skaistie kalni, fjordi. Honefosa, saukšu to latviski, atrodas uz ziemeļiem no liela skaista ezera, kura krasti aiziet lielā stāvumā uz augšu, un te arī atrodas ceļš, kas mani ved uz pilsētu. Ai ai! Kādas krāsas! Ierakstiet Googles meklētājā Norway, un tā jums parādīs šo krāsu maiņu, kad kalni izskatās zilgani, bet vienam kalnam blakus esošais kalns ir citādi zilā krāsā nekā tas tur, un vēl tas otrs. Un vēl, no šāda augstuma, kāds Latvijā īsti nav iespējams, braucot garām ezeram, tas mirguļo gluži kā skatoties uz ezeru no lidmašīnas loga. Nu lūk, te tā bija, mana Norvēģija, kurā ierados. Un Honefosa, kurā mani sagaidīja sieviete, kas man rakstīja e-pastus par visu, kas saistīts ar studijām šeit. Smaidīgā Anne-Kari. Mans milzīgais čemodāns tika ievietots viņas mašīnas bagāžnieka, un te nu es redzēju – pilsētiņas centrs, autobusa gala pietura, upe, iepirkšanās iela, skola un visbeidzot kopmītnes. „Te ir veļas mazgātuve, būs nepieciešama karte, ar kuras palīdzību veļu varēs mazgāt, ā, un re, te ir tava pastkastīte, jo nu tev ir sava adrese. Un te – tavs dzīvoklis, re, tavs pretējās istabas dzīvokļa biedrs …… (nesaprotamu skaņu savirknējums, kas nozīmē šī norvēģa vārdu) (Kjetil, ko izrunā līdzīgi kā Šjetil) (nu jau zinu). Šis puisis mocījās ar paša un sava pagājušā gada istabas biedra Aleksa saldētavas atsaldēšanu, kuras durvis tikušas nedaudz atstātas vaļā, kamēr tā darbojās. Puisis sākumā diezgan atturīgs, bet vēlāk jau diezgan runīgs, savā ziņā tiešām līdzīgs latviešu puikām un viņu domāšanas veidam. Tā lūk. Biju plānojusi doties ārā, taču jāpalīdz ar ledusskapi, jo sākumā nezināju, ka pats norvēģu puika kopā ar Aleksu šo ledusskapi ir atstājuši šādā stāvoklī. Nu, jāpalīdz takš, jāsapazīstas arī. Nu tad arī ar visu šo ņēmu un aizmirsu savā istabā telefonu, kas nozīmē, ka tie, kuri nezināja, ka esmu galā, domāja, ka ar mani ir noticis sazin kas. Mana vaina. Tā gan.. Vēlāk ieradās mana blakusistabas biedrene Mariona (Marion) no Francijas. Jauka meitene, ļoti patīkama, tāds ir mans pirmais iespaids par viņu.
Bet par dzīvošanu – man ir piešķirta 16 kvadrātmetru telpa ar logu, kurā atrodas gulta, skapis, mazs galdiņš pie tā, sekcija, galds, krēsls, galda lampa, kā arī virtuves piederumi. Man šāda istaba mēnesī izmaksā aptuveni 325 latus, cenā iekļaujot gan siltumu, gan internetu un elektrību. Tā nu maksā kopmītnes. Bet es nebūt nesūdzos – nav jau arī pamata tā darīt: šeit es dalu tikai vannas istabu (ar vienu cilvēku) un virtuvi apvienojumā ar dzīvojamo istabu (ar vēl trijiem cilvēkiem). Salīdzinājumā ar mūsu istabu uz diviem, vannas istabu uz četriem un virtuvi uz visu stāvu, šī jau ir ekstra. Nudien.
Man te patīk. Varbūt tāpēc, ka šeit spīd saule, ko, kā teica Kjetil, es atvedu šeit no Latvijas. Vai varbūt tāpēc, ka te ir dažādas iespējas kaut ko darīt. Vai arī tāpēc, ka šī gluži vienkārši ir Norvēģija un man ar Latviju atšķiras pat laika josla, lai gan tikai par nieka vienu stundu atpakaļ (un labi, ka ne vairāk). Taču man te būs labi. Vienīgais, kā ļoti ļoti pietrūkst, ir Gatis.
Te jums mans telefona foto ar kopmītņu ārpuses skatu, jo iepriekšējā raksta saite uz ielu, kurā šī ēka atrodas, laikam nedarbojas. Mana naktsmītņu ēka. Es dzīvoju otrajā stāvā sāna pusē kreisajā tālākajā logā.
Labu nakti, dodos pie miera.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru