Valodas

Es sev solīju rakstīt par valodām, ko dzirdu apkārt. Mans mērķis, vēl pirms šeit atbraucu, bija iemācīties norvēģu valodu. Nevaru sūdzēties, es tiešām to dzirdu salīdzinoši bieži. Kamēr man vēl nav sācies kurss Norwegian life and culture, es gribu saprast pēc iespējas vairāk to, ko saka apkārtējie. Šjetils ir labs skolotājs, viņš man apsolījās, ka dos ziņu, kad viņam apniks mana tincināšana par to, kā pateikt to un šito norvēģiski. Mēs vispār esam novienojušies, ka viņš man mācīs dažādus vārdus, un vēlāk sāks ar mani runāt kaut ko norvēģiski, kaut kādus teikumus, garākas frāzes utt. Jā, un kad viņš to dara, tad man gribot negribot jāsaka mana mīļā frāze Unnskyld, jeg forstor ikke – atvaino, es nesaprotu. Redziet, es saprotu pāris vārdus, ja protu tos nošķirt no blakusvārdiem, gluži tas pats taču ir arī latviešu valodā, jo kurš tad ietur pauzi pēc katra vārda, tie vienkārši izšaujas kā jūra. Kad mēģinu atkārtot vārdus, tie izklausās visnotaļ līdzīgi tiem, ko saka Šjetils, vismaz viņš saka, ka mana izruna ir laba. Jo laikam lielākie celmlauži latviešiem, kas mēģina kaut ko pateikt norvēģiski, ir visi tie š burti, kas viņiem veidojas no kj, sk un citiem pārējiem, kurus jau aizmirsu. Un vēl arī patskaņi, visas i, a un u variācijas, kas viņiem ir. Bet kopumā šī valoda skan skaisti, man tā šķiet. Vispār mācīšanās spars uz valodu šeit ir divtik lielāks kā Latvijā. Tur man bija mani pieraksti, kas vienīgie liecināja par šīs valodas eksistenci. Te tā ir visur, vislabāk jau man patīk veikalos. J Salg, salg, salg laikam ir mans mīļākais vārds, jo vasaras sezona beidzas, un atlaides uzbrūk. Arī pārtikas preču veikalos viss blakus cenām ir uzrakstīts. Ielu nosaukumi, jebkādi reklāmu teksti utt. Turklāt par jebkādu neskaidrību es vienmēr uzbāžos kādam norvēģim, un tas mani dāsni apgaismo.

Parastā norvēģu sarunā es spēju atpazīt vairākus es esmu man ir, un, vai, kaut kādus ciparus, kā arī jautājumu, vai tu saproti, ko mēs runājam/ko es saku? Vispār nav viegli apzināties, ko zinu, ko nezinu un vai vispār ko zinu. Ir nu jau kāds bariņš lietvārdu, ko varu nosaukt, skatoties pa labi un pa kreisi.

Kopā ar mums ir vesels bars francūžu. Un vakar kā reiz sanāca, ka uz ballīti ieradās pārsvarā tikai viņi. Francūži ir ļoti tādi.. viņiem patīk būt ar sevi, kaut ko apspriest, priecāties, ja vien saruna noris franciski, jo tad viņi var izpausties, cik nu vien var. Taču ar angļu valodu jau ir grūtāk, un doma īsti netiek izteikta līdz galam. Te rodas tā neeelielā valodas barjera, jo dažkārt ir grūti izteikties. Kas līdzīgs jau gadās arī ar mani. Norvēģi kopumā ņemot ļoti labi runā angliski, un viņiem ir plašāks vārdu loks, kurā parakāties, lai izteiktos. Kad runāju ar viņiem, dažreiz aizrunājos par ko tādu, ka jāņem talkā tēlainās izteiksmes līdzekļi un kaut kas ļoti konkrēti un dzīvīgi jāapraksta, un gluži vienkārši dažreiz pirms šādas stāstīšanas jāievelk elpa un jāpadomā, kaut nu pareizā stīga tiku uztverta. Jā, gadās, ka iztrūkst kāds vārds, un tad jāmeklē apkārtceļš – jāizskaidro šis vārds. Atceros, kā man reiz centās ieskaidrot, ko nozīmē pickled. Marinēts. Cik ilgi man stāstīja procesu par to, kā tiek marinēti gurķi! Un jā, šeit arī gadījās, ka Robins no Francijas kaut ko man vaicāja par boulingu un šo vārdu izrunāja tā, ka es nesapratu, par ko ir runa. Un veids, kā viņi man centās iestāstīt, kas ir boulings, haha, un nepielec, saprotiet, ja es ar vārdu field iedomājos bezmaz vai ganību laukus, tad tas man galīgi neasociējas ar vietu, pa kuru tiks ripināta bumba. Nu interesanti mums visiem iet. Ir daži, kas angliski runā bez jebkādas aizķeršanās, citi, it sevišķi francūži, dažus burtus izrunā savādāk, piemēram h viņi nu nemaz negrib izrunāt. Ī wanted to do it. Vakardien mēs, kas nebijām francūži, paskaidrojām viņiem, kā mums izklausās franču valoda, iekļaujot visu že žu šison sa me dizublī aue isi pur la žozefin. Haha, viņi saprot un smejas. Savukārt kā izklausās norvēģu valoda. Ārā lēkājošās skaņas ar visiem daudzajiem līdzskaņiem kopā ar mums svešajiem patskaņiem. Hāre du jobbere gansk hardrodes gāte vaien rainer. Vēl joprojām tā man tāda troļļu mūzika. Nu kā lai tā veiksmīgi pasaka, tas viss ļoti labi šeit iederas, Honefosa ar visu norvēģisko un pāris franciskām lietām pa vidu angliskā savienojumā.

Interesanti, ka norvēģi ielas sauc par gāte – gate, taču dažkārt uz ielu zīmītēm rakstīts nevis gate, bet vaien – veien, kas nozīmē ceļš. Un Šjetils nabags nemāk man izskaidrot, kāpēc tā. Samulsa.

Biju domājusi, ka čehu meitene runās arī krieviski, taču nekā. Kas manam prātam lika tā domāt, grūti saprast. Turklāt – esmu runājusi arī latviski, un ne tikai lietojot Skype un runājot pa telefonu, bet arī šeit esot. Kāda latviešu meitene no Bauskas šeit jau divus gadus dzīvo un tagad runā norvēģiski. Šogad sāks iet vidusskolā šeit. Renāti es satiku pirmā vakara prepārtijā kopā ar norvēģu dīdžeju, kam bija jāspēlē skolas Jocker’n klubā. Visnotaļ patīkami, jāatzīst.